Šaubas ir domājoša cilvēka pazīme. Jo vairāk kāds mācās un pieredz, jo mazāk viņā pārliecības par kādas patiesības absolūtumu. Juristi šai ziņā ir īpaši trenēti, jo jau skolas solā apgūst obligāto principu audiatur et altera pars (jāuzklausa arī otra puse).

Tieši tādēļ daudzi kolēģi diskusijās par gaidāmo referendumu ir sākuši meklēt racionālus argumentus principā aksiomātiskajam (pašsaprotamajam) Satversmes 4. panta pirmajam teikumam - "Valsts valoda Latvijas Republikā ir latviešu valoda." Satversmes kodols vai valsts pamati - vienalga, kā mēs to saucam, - tās ir pamatlietas, kas nosaka un raksturo Latvijas kā demokrātiskas un nacionālas valsts identitāti jeb saturu: ar citām neatkarīgām un demokrātiskām valstīm kopīgos un arī no tām atšķirīgos elementus. Latviešu valoda kā valsts valoda ir viena no šīm pamatlietām jeb raksturlielumiem, jo tieši latviešu tautas (nevis zviedru, vācu, krievu vai ķīniešu) pašnoteikšanās rezultātā ir radusies Latvijas valsts.

Viens no valsts dibinātājiem Jānis Čakste (tieši viņš vadīja Latviešu bēgļu Centrālo komiteju, kur Pirmā pasaules kara gados nobrieda doma par Latviju kā neatkarīgu valsti; viņš bija arī Tautas padomes un Satversmes sapulces priekšsēdētājs, pirmais Latvijas Republikas prezidents) divus gadus pēc valsts dibināšanas, 1920. gada 18. novembrī, uzrunājot Satversmes sapulci, teica: "Latvijas valsts izaugusi no latviešu tautas vienprātības, tā ir palikusi stipra caur Latvijas tautas vienprātību [..]."

Tādējādi viņš atainoja Latvijas dibināšanas apstākļus: jau no pašiem Tautas padomes darbības sākumiem latviešu politiķiem valsts celtniecībā pievienojās arī citu tautību politiskie spēki - Latvijas tautā apvienojās latvieši kā valstsnācija un mazākumtautības, kas dzīvoja un arī mūsdienās dzīvo Latvijas teritorijā.

Dažus mēnešus vēlāk, 1921. gada janvārī, kad Latviju de iure atzina citas valstis, J. Čakste raksturoja valsts izveides gaitā un brīvības cīņās apliecināto suverēna vienprātību: "Latvijas tautai vajadzēja pierādīt, ka viņai ir cieta griba būt patstāvīgai, neatkarīgai valstij un ka viņai līdz ar to ir vajadzīgais spēks, lai savu neatkarību aizstāvētu. [..] valstis rada pašas tautas un uz viņām atbalstās viņu īstās tiesības."

Demokrātam un juristam J. Čakstem, protams, nebija šaubu nedz par Latvijas valsts tapšanas apstākļiem, kuros viņš pats aktīvi piedalījās, nedz par viņa vadībā pieņemtās Satversmes kodolu un tajā ietverto suverēna - Latvijas tautas - jēdzienu. Acīmredzot tieši tādēļ Satversmes sākotnējā tekstā nebija normas par latviešu valodu kā valsts valodu. Tas taču bija pats par sevi saprotams - ka tieši latviešu valoda būs tā, kas vienos Latvijas tautu, lai jaunā, demokrātiskā valsts varētu funkcionēt un Latvijas tauta tādējādi varētu dzīvot mierā un labklājībā.

Diemžēl Satversmes radītāji nebija gaišreģi un nespēja paredzēt nedz Otro pasaules karu, nedz Latvijas ilgstošo okupāciju un tās politiskās, demogrāfiskās un citas sekas. Viņi nespēja iedomāties, ka Latvijas tautai, tajā skaitā politiķiem un juristiem, radīsies šaubas par pašsaprotamām lietām. 1998. gadā Satversmē tika nostiprināts latviešu valodas kā valsts valodas statuss. 2012. gada 18. februārī Latvijas tautai tas vēlreiz jāapliecina referendumā.

Jau divreiz citētais J. Čakste Satversmes sapulci aicināja uz vienotu darbu Latvijas labā: "Mēs izsargāsimies sēt nesaprašanās un naida sēklu." Valodas referenduma iniciatori ir rīkojušies pretēji šim principam. Ir dīvaini pārjautāt suverēnam pamatlietas, kas jau sākotnēji, valsti dibinot, ir izlemtas (ja vien nav mērķis dibināt jaunu, citu valsti). Taču nav ļaunuma bez labuma. Ja sekojam romiešu atziņai repetitio mater studiorum (atkārtošana zināšanu māte), referenduma rezultātam vajadzētu darīt skaidrus Latvijas valsts pamatus visiem tiem, kas tos vēl nav izpratuši.