Šķiet, ka tik tikko esam pārdzīvojuši valodas referendumu, taču jau parādījusies jauna iniciatīva: tiek vākti paraksti likumprojektam, ar kuru iecerēts piešķirt Latvijas Republikas pilsoņa statusu visiem nepilsoņiem. Tuvojas 9. maijs, un ir liela varbūtība, ka šā datuma noskaņās likumprojektam pagaidām trūkstošās balsis tiks savāktas ar lielu uzviju.

Nemaz nerunājot par šādas ieceres juridisko un politisko saturu, sekām un (realizācijas gadījumā) ietekmi uz Latvijas sabiedrību un valstiskumu, joprojām aktuāls ir jautājums par tautai doto likumdošanas tiesību realizācijas kārtības pilnveidošanu un Satversmē jau šobrīd paredzēto noteikumu ievērošanas kontroli.

Jau izskanējusi Saeimas deputātu iecere paaugstināt tautas likumdošanas iniciatīvas "slieksni", sapludinot abus pašreiz noteiktos parakstu vākšanas posmus un liekot atbildību par to norisi pilnībā uzņemties pašiem organizatoriem (respektīvi, Satversmē minētā viena desmitā daļa vēlētāju parakstu būs jāsavāc likumdošanas iniciatoriem, bez CVK iesaistīšanās un valsts līdzekļu ieguldīšanas).

Tomēr pagaidām neskaidrs ir jautājums, kas radās iepriekšējā referenduma sakarā, - vai ierosinātais likumprojekts nebija antikonstitucionāls (diskusija par Satversmes kodolu), un vai tas bija "pilnīgi izstrādāts", kā to prasa Satversmes 78. pants.

Kam un kurā mirklī būtu jāmeklē atbilde uz abiem šiem jautājumiem? Vai to varētu un gribētu darīt Centrālā vēlēšanu komisija, kura pieņem likumprojektu kopā ar savāktajām 10 000 vēlētāju balsīm (kā to paredz pašreizējā kārtība)? Vai varbūt šajā vērtēšanas procesā vajadzētu iesaistīt tiesas?

Varētu apsvērt iespēju piešķirt Centrālajai vēlēšanu komisijai gadījumos, kad tā šaubās par iesniegtā likumprojekta formu un saturu, tiesības vērsties ar "prejudiciālu" jautājumu Satversmes tiesā. Taču tad, kā uzskata daži eksperti, pastāvētu pārāk liels risks ievilkt tiesu politisku jautājumu izlemšanā.

Otrs variants - Centrālajai vēlēšanu komisijai sadūšoties un lemt šos jautājumus pašai. Savukārt likumprojekta iesniedzējiem - pēc tam pārbaudīt CVK lēmumu administratīvajā tiesā. Šādā gadījumā savukārt, kā atzīst citi eksperti, lietas izskatīšanas paredzamais ilgums ar savu bezgalību draudētu nokaut tautas likumdošanas entuziasmu.

Un vēl pēdējais, gaisā joprojām virmojošais jautājums, kas atceļ visus iepriekšējos: kādēļ gan tautas likumdošanas iniciatīvai vispār būtu jāpiemēro jebkāda "kvalitātes kontrole"? Jo tad taču tauta tiktu nostādīta nevienlīdzīgā stāvoklī, salīdzinot ar otru likumdevēju - Saeimu, kuras izstrādāto likumprojektu kvalitāti nepārbauda neviens.