Dipl. iur. Kristīne Jaunzeme, RAPLM Juridiskā departamenta nodaļas vadītāja, LU Juridiskās fakultātes maģistrante

[1] Ministru kabinetam ir padotas valsts pārvaldes iestādes.¹

[2] Atvasinātu publisku personu institucionālās padotības formu un saturu nosaka likums, ar kuru vai uz kura pamata attiecīgā atvasinātā publiskā persona izveidota. Pašvaldība, pildot valsts pārvaldes funkcijas, kas saskaņā ar likumu nodotas tās autonomā kompetencē, atrodas Ministru kabineta pārraudzībā likumā “Par pašvaldībām” noteiktajā kārtībā un apjomā.²

[3] Vietējā pašvaldība ir vietējā pārvalde, kas ar pilsoņu vēlētas pārstāvniecības – domes (padomes) – un tās izveidoto institūciju un iestāžu starpniecību nodrošina likumos noteikto funkciju, kā arī likumā paredzētajā kārtībā Ministru kabineta doto uzdevumu un pašvaldības brīvprātīgo iniciatīvu izpildi, ievērojot valsts un attiecīgās administratīvās teritorijas iedzīvotāju intereses.³

No iepriekšminētajām tiesību normām izriet pašvaldību iekļaušana vienotā valsts pārvaldes sistēmā. Šajā sistēmā pašvaldības tiek atzītas par zemāko valsts pārvaldes līmeni, kas ar iedzīvotāju ievēlētas pārstāvniecības starpniecību īsteno pārvaldi uz vietām atbilstoši likumā tām piešķirtajai kompetencei. Turklāt jāatzīmē interesants fakts – laikā, kad Latvijas Republika pievienojās Eiropas Vietējo pašvaldību hartai,⁴ likumā “Par pašvaldībām” tika izdarīti grozījumi⁵ pašvaldības jēdziena skaidrojumā, aizstājot vārdus “valsts vietējā (rajonu) pārvalde” ar vārdiem “vietējā (rajonu) pārvalde”. Minētie grozījumi tika izdarīti, pamatojoties uz Eiropas vietējo un reģionālo pašvaldību kongresa rekomendācijām,⁶ kas atzina jēdzienu “valsts vietējā (rajona) pārvalde” par nepiemērotu un ieteica normatīvajos aktos lietot tādus jēdzienus, kas vairāk atbilstu decentralizācijas garam, proti, vārds “valsts” ir jāaizvieto ar “publisko pārvaldi”. Tādējādi bez juridiska pamatojuma tika mēģināts nostiprināt pašvaldību autonomo un īpašo juridiskās personas statusu un uzsvērt, ka pašvaldības neietilpst valsts pārvaldes sistēmā. Autore šeit apzināti norāda, ka minētais tika darīts bez juridiska pamatojuma, un pretendē šā raksta ietvaros to argumentēt. Šā jautājuma analizēšanas nepieciešamību arī šodien pamato atsevišķu pašvaldību darbinieku un pārstāvju viedoklis, ka pašvaldības nav un nevar būt vienotās valsts pārvaldes sastāvdaļa un ka Valsts pārvaldes iekārtas likuma normas ir pretrunā ar Eiropas Vietējo pašvaldību hartu un likumu “Par pašvaldībām”.

Šajā rakstā autore apskatīs:

1) atsevišķus pašvaldību jēdziena izpratnes aspektus,

2) pamatojumu pašvaldību izveidošanai un tiesībām uz varu,

3) publiskās varas sadales principus un no tiem izrietošo pašvaldībām piešķirto kompetenci,

4) attiecības ar tiešo pārvaldi pašvaldību pārraudzības īstenošanas kontekstā.