Ringolda Baloža grāmata "Valsts un Baznīca" pelna ievērību vismaz triju iemeslu dēļ. Pirmkārt, tas ir pirmais fundamentālais latviešu autora pētījums baznīcas un valsts attiecību sfērā, kas Latvijā ir ļoti maz apgūta. Tas nav nekāds no realitātes atrauts lauks, no kura pētnieki vairījušies tādēļ, ka tas būtu neaktuāls. Baznīcas un valsts attiecības ir viena no jomām, kura Eiropas Savienības valstīs ir visnotaļ nozīmīga un kurai tiek pievērsta arī liela masu informācijas līdzekļu uzmanība. Latvijā šīs attiecības ir veidošanās stadijā. Gandrīz puse aptaujāto Latvijas iedzīvotāju atzinuši, ka reliģijai ir nozīmīga loma viņu dzīvē, un 72,4% vismaz formāli uzskata sevi par piederīgiem kādai baznīcai, tādēļ baznīcas un valsts attiecībām būtu jābūt vienai no Latvijas Republikas jauncelsmes prioritātēm. Tajā nebūtu vietas nepārdomātiem, bez dziļākas izpratnes pieņemtiem lēmumiem. Lai arī grāmatā izklāstītās nostādnes ne vienmēr saskan ar to, ko par savām interesēm atbilstošu uzskatītu baznīca, tomēr tā sniedz pamatīgu ieskatu baznīcas un valsts attiecību problemātikā, turklāt tieši Latvijas kontekstā, tādēļ apskatāmo pētījumu varu atzīt par aktuālu un savlaicīgu.