Līdz neatkarības atgūšanai, papildinot iepriekš nosauktās, Latvijā radušās un ietvertas likumā tikai dažas darbības, kuru rezultāti arī tiek atzīti par pierādījumiem. Tās ir izmeklēšanas eksperiments (pagājušā gadsimta vidū), liecību pārbaude uz vietas (1962.g.) un telefonsarunu noklausīšanās un informācijas ieguve no tehniskiem līdzekļiem (1991.g.).

Atcerēsimies, ka arī šīs trīs kriminālprocesa novitātes tika iekļautas likumā tikai pēc ilgām un asām diskusijām ar, ja tā var teikt, ortodoksāliem procesuālistiem, kuri uzskatīja, ka katra no šīm novitātēm nozīmē kriminālprocesa pamatprincipu graušanu un neizbēgami radīs masveida likumības pārkāpumus.

Diemžēl kriminalitāte un tās darboņi neizrādījās tikpat nemainīgi un konservatīvi kā kriminālprocesa likumi un dažu procesuālistu uzskati par to pilnveides nepieļaujamību. Noziedzība mainījās visai dinamiski, un noziedznieki ieviesa arvien jaunas un jaunas kriminālmetodes un līdzekļus.

Pēdējos gadu desmitos ne vien Latvijas, bet arī visas pasaules kriminalitātē notikušas būtiskas pārmaiņas. Galvenā no tām — izveidojusies, izplatījusies un attīstījusies organizētā noziedzība.

Tās iespējas gan izdarīto noziegumu smaguma, gan apjoma, gan to organizācijas un izpildes "kvalitātes", kā arī pretdarbības tiesībsargājošām institūcijām ziņā nav salīdzināmas ar līdz tam eksistējošo t.