Laikā, kad valsts un privātā part­nerība (VPP) kļūst par arvien plašāk izmantojamu paņēmienu publisko pakalpojumu nodrošināšanā pasaulē, arī Latvijā VPP sāk kļūt par populāru diskusiju tematu sabiedrībā. Tam par iemeslu kalpo sabiedrības augošais pieprasījums pēc kvalitatīviem publiskajiem pakalpojumiem un publiskā sektora nespēja pietiekami ātri reaģēt un apmierināt šo pieprasījumu sakarā ar vienmēr ierobežotajiem publiskā sektora budžeta finanšu resursiem.

Publiskais sektors Latvijā laiku pa laikam apstiprina gatavību pievērsties VPP īstenošanai valstī. Valdība ir apstiprinājusi VPP veicināšanas pamatnostādnes² un rīcības plānu VPP pamatnostādņu īstenošanai.³ Laiku pa laikam par savu darbību VPP sekmēšanai valstiskā līmenī informē Ekonomikas ministrijas Koncesiju nodaļa un Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras (LIAA) partnerības nodaļa. Ik pa laikam plašsaziņas līdzekļos parādās kāda ziņa par kādas pašvaldības vēlmi uzbūvēt kādu infrastruktūras objektu ar VPP palīdzību. VPP ietvaros, piemēram, ir iecerēts īstenot Ventspils pilsētas un rajona policijas pārvaldes administratīvā kompleksa būvniecību.⁴ LIAA sadarbībā ar četrām pašvaldībām ir uzsākusi VPP pilotprojektu izstrādi.⁵

Šādas publiskā sektora aktivitātes privātais sektors tomēr nav uztvēris ar gaidīto sajūsmu. Pēdējo divu gadu laikā Latvijā ir bijušas vairākas starptautiskas un labi apmeklētas VPP veltītas konferences, kas liecina par privātā sektora interesi iesaistīties VPP projektos, taču izskatās, ka līdz privātā sektora gandarījumam par publiskā sektora piedāvāto VPP īstenošanas vidi vēl ir patālu. Par to liecina arī īstenoto VPP projektu samērā neizteiksmīgā bilance– ducis koncesijas līgumu un atsevišķi projekti, kā “Arēnas Rīga” celtniecība vai SIA “Rīgas pilsētbūvnieks” veiktā daudzstāvu dzīvojamo māju celtniecība Dreiliņos, kuros saskatāmi atsevišķi VPP projektu elementi.

Var piekrist Ekonomikas ministrijas secinājumam, ka VPP sekmīgu īstenošanu kavē arī pieredzes un vispārējs zināšanu trūkums par VPP.⁶ Autors jau agrāk arī ir atzīmējis, ka VPP īstenošanu, visticamāk, kavēs privatizācijas ietvaros pastrādātās blēdības, kas ļaudīs var radīt skepsi pret VPP un vērtēt to kā kārtējo valsts nozagšanas mehānismu.⁷ Vispārējās korupcijas gaisotnes dēļ arī publiskā sektora pārstāvji var būt atturīgi uzsākt VPP projektus, lai nepakļautu sevi liekām tādu institūciju kā KNAB vai Valsts kontrole pārbaudēm. Tomēr viens no būtiskākajiem klupšanas akmeņiem šobrīd ir tas, ka publiskais sektors nav gādājis par pienācīgu tiesisko vidi VPP īstenošanai. Ja līdz šim vairuma publikāciju par VPP mērķis ir bijis skaidrot VPP būtību, īpaši nepievēršoties VPP tiesiskā regulējuma analīzei,⁸ tad šā raksta galvenais mērķis ir pievērsties tieši VPP tiesiskajam regulējumam, izgaismot atsevišķus būtiskākos trūkumus, kā arī izvirzīt iespējamos risinājumus.

VPP ir dažādi īstenošanas modeļi, un katram no tiem atbilst konkrēts tiesisks režīms. Sagaidāms, ka Latvijā piemērotākie VPP modeļi varētu būt tie, kuru ietvaros īstenojams publiskais iepirkums vai koncesija. Šajā rakstā VPP īstenošanas tiesiskais režīms tiek galvenokārt vērtēts to tiesību normu kontekstā, kas regulē publisko iepirkumu, izņemot tās tiesību normas, kas regulē iepirkumu sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju vajadzībām. Vērtējumu koncesijas tiesiskajam regulējumam sniegt vēl ir pāragri, jo jaunais Koncesiju likums vēl ir visai agrīnā likumprojekta stadijā.

Raksta sākumā konkretizēts VPP jēdziena saturs, kā arī īsumā raksturoti pasaulē izmantoti VPP modeļi un tiesiskais regulējums. Lielbritānijai ir visplašākā pieredze VPP projektu īstenošanā, tāpēc tieši Lielbritānijas pieredze raksta gaitā vairākkārt izmantota, lai uzskatāmi raksturotu VPP attīstības stadiju Latvijā. Raksta gaitā tiek atklāts, kā publiskais sektors politiskajā līmenī pauž atbalstu VPP, taču tajā pašā laikā pieņem tādas tiesību normas, kas nav pietiekamas VPP sekmīgai īstenošanai valstī, un dažkārt pat to bremzē.

VPP jēdziena saturs

Vispārīgi ar VPP saprot publiskā un privātā sektora sadarbību, kas pamatojas uz publiskā un privātā sektora starpā noslēgtu līgumu, kurā ir atrunāti sadarbības noteikumi un termiņš. Šīs sadarbības ietvaros kāds publiskais pakalpojums vai objekts tiek nodots privātajam sektoram, un sadarbības mērķis ir izmantot kā privātā sektora, tā arī publiskā sektora pieredzi un iespējas, lai sadarbības ietvaros sabiedrībai varētu tikt sniegti labāki publiskie pakalpojumi.⁹

Šādas sadarbības ietvaros, piemēram, valsts vai pašvaldība kā publiskā sektora pārstāvji var uzticēt privātajam sektoram uzbūvēt tādus sabiedrībai nepieciešamus objektus kā dzīvojamās mājas, skolas, ceļus vai tiltus, paredzot privātajam sektoram pienākumu pēc tam šos objektus attiecīgi apsaimniekot vai uzturēt zināmu laika periodu, līdz tie tiek nodoti atpakaļ publiskā sektora rīcībā vai paliek privātajam sektoram.