Diplomātiskās misijas kompetence informācijas iegūšanā

Foto: no personiskā arhīva

Dipl.iur. Andrejs Voroncovs, advokātu biroja “Treilons&Petrovičs” jurists, LU Juridiskās fakultātes pasniedzējs  

I. Ievads

Mūsdienās, attīstoties globalizācijai un padziļinoties sadarbībai starp dažādām valstīm, arvien pieaug starptautiskās diplomātijas nozīme. Lielas un mazas pasaules valstis kļuvušas savstarpēji ciešāk saistītas un notikumi, kas attīstās vienā Zemes puslodē, var būtiski ietekmēt citur dzīvojošo cilvēku un to valdību intereses un rīcību.

Kā piemēru varētu minēt notikumus Bosnijā. Eiropas un Ziemeļamerikas pilsoņi pieprasīja genocīda izbeigšanu šajā valstī, netieši mudinot savas valdības rīkoties. Tikai daļēji šāda pozīcija tika pamatota ar šo cilvēku bailēm no tā, ka konflikts paplašināsies pāri Bosnijas robežai un skars tieši viņus. Tas liecina par visas cilvēces savstarpējas sasaistes pieaugumu, par “tādas sajūtas rašanos attiecībā uz to, kas notiek tālu un fiziski neskar, kura liek indivīdiem būt iesaistītiem šajos procesos garīgi un emocionāli.”¹

Tikai starptautiskā diplomātija – “starptautisko attiecību īstenošana ar profesionālu diplomātu starpniecību sakarā ar tirdzniecības, militārajiem un citiem jautājumiem”² – spēj nodrošināt stabilu pamatu tādu mērķu sasniegšanai kā “uzturēt starptautisko mieru un drošību; […] attīstīt draudzīgas attiecības starp nācijām; […] īstenot starptautisko sadarbību ekonomisko, sociālo, kultūras, un humanitāro problēmu risināšanā”.³

Draudzīgu un savstarpēji izdevīgu attiecību veidošana nav iespējama bez pilnīgas un vispusīgas informācijas iegūšanas par procesiem, kas notiek tajās valstīs, ar kurām tiek īstenota starptautiskā mijiedarbība.

Šajā sakarā rodas dažādi viedokļi par to, ar kādām metodēm var iegūt šo informāciju, jo bieži vien diplomāta statuss, kas nodrošina attiecīgu imunitāti un privilēģijas, tiek izmantots kā aizsegs nedraudzīgām aktivitātēm attiecībā uz mītnes zemi. Tāpēc bieži vien rodas diskusijas par diplomātisko misiju pārstāvju informācijas iegūšanas paņēmienu atbilstību starptautiskajām tiesībām, kā arī to nošķiršanu no iejaukšanās mītnes zemes iekšējās lietās.

Arī mūsu sabiedrībai dažreiz rodas neizpratne saistībā ar atsevišķu diplomātu darbību Latvijas teritorijā. Kā piemēru varētu minēt “Latvijas Avīzes” 2005.gadā uzsākto diskusiju,⁴ pārmetot Krievijas Federācijas vēstniecības otrajam sekretāram Igoram Lisenko Latvijas Pirmās partijas kongresa apmeklējumu, kur viņam nav bijis vajadzīgs sinhronais tulkojums latviešu valodā.