Dipl. iur. Jurijs Krasnobokijs

Civilprocesa likums (CPL) personām, kas vēlas kļūt par šķīrējtiesnešiem, izvirza minimālās prasības, bet norma par to, kas nevar būt par šķīrējtiesnesi, CPL nav atrodama vispār. Tādēļ šajā rakstā pievērsīšos abiem minētajiem jautājumiem CPL 497. panta kontekstā, analizējot gan pastāvošo regulējumu, gan vēlamo. Turklāt sen solītais likumprojekts par šķīrējtiesu darbību joprojām ir izstrādes stadijā, un nav izslēgta iespēja autora šeit pausto viedokli ņemt arī vērā, papildinot topošo likumprojektu.

Atbilstoši CPL 497. panta pirmajai daļai šķīrējtiesnesis ir persona, kas saskaņā ar šķīrējtiesas līguma un CPL noteikumiem ir iecelta strīda izšķiršanai. Savukārt minētā panta otrā daļa precizē:
“Par šķīrējtiesnesi var iecelt jebkuru rīcībspējīgu personu neatkarīgi no tās pilsonības un dzīvesvietas, ja šī persona rakstveidā ir piekritusi būt par šķīrējtiesnesi.”

Tāpat no CPL 497. panta otrās daļas izriet, ka likums nosaka personai, kas vēlas kļūt par šķīrējtiesnesi, tādu prasību kā rīcībspēja.¹ Saskaņā ar Latvijas Republikas Civillikuma² (CL) 1408. pantu rīcībspējas trūkst nepilngadīgajiem, kā arī personām, kas atrodas aizgādnībā izlaidīgas vai izšķērdīgas dzīves dēļ, garā slimiem, ja likums tieši nenosaka citādi.

Bet CL 219. pants noteic, ka nepilngadība abu dzimumu personām turpinās, kamēr tās sasniedz astoņpadsmit gadu vecumu. Izņēmuma gadījumos nepilngadīgu personu var izsludināt par pilngadīgu, ievērojot CL 220.