Izzinot cēloņsakarību, tās lomu grupveida nodarījumos, jāakcentē, ka cēloņsakarība grupveida nodarījumos nav definējama atšķirīgi no vispārējās cēloņsakarības izpratnes krimināltiesībās.

Mg.iur. Evija Vīnkalna, LU Juridiskās fakultātes Krimināltiesisko zinātņu katedras lektore

Dažādu valstu krimināltiesībās, gan pētot cēloņsakarības jautājumu, gan vairāku personu kopīgu piedalīšanos vienā nodarījumā, īpaša uzmanība tiek pievērsta arī šo divu institūtu savstarpējai saistībai, akcentējot cēloņsakarības lomu vairāku personu izdarītos noziedzīgos nodarījumos.

Atšķirībā no daudzu ārvalstu (Krievijas Federācijas, Ukrainas², Lietuvas³, Austrijas⁴, Francijas⁵ un citu valstu) krimināllikumos nostiprinātā, kur dalība un līdzdalība netiek stingri norobežota, mūsu krimināltiesībās, konkrēti arī Krimināllikumā⁶, regulējot vairāku personu kopīgu piedalīšanos nodarījumā, tiek nošķirta dalība (Krimināllikuma 19. pants) un līdzdalība (Krimināllikuma 20. pants). Saskaņā ar Krimināllikuma 19. pantu par dalību (līdzizdarīšanu) jāuzskata apzināta noziedzīga darbība, ar kuru tīšu noziedzīgu nodarījumu kopīgi (to apzinoties) tieši izdarījušas divas vai vairākas personas (tas ir, grupa). Katra no šīm personām ir noziedzīgā nodarījuma dalībnieks (līdzizdarītājs). Savukārt saskaņā ar Krimināllikuma 20. pantu par līdzdalību uzskatāma apzināta darbība vai bezdarbība, ar kuru persona (līdzdalībnieks) kopīgi ar citu personu (izdarītāju) piedalījusies tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, bet pati nav bijusi tā tiešā izdarītāja.

Rakstā tiks akcentēta cēloņsakarības loma dalībā un atsevišķās dalības formās.