Valsts tiesai ir jābūt pēdējai, nevis pirmajai institūcijai, kas pārbauda šķīrējtiesas kompetenci izskatīt konkrēto strīdu, tas ir, vai puses ir likumīgā kārtā ar spēkā esošu šķīrējtiesas līgumu vienojušās par strīda izšķiršanu šķīrējtiesā.

LL.M LĪGA FJODOROVA, zvērinātu advokātu biroja “Liepa, Skopiņa/BORENIUS” juriste

Šķīrējtiesas sastāva tiesības lemt par šķīrējtiesas jurisdikciju aptver arī tiesības atrisināt visus ar jurisdikciju saistītos jautājumus, tajā skaitā lemt par šķīrējtiesas līguma spēkā esamību.

Viens no vispāratzītiem šķīrējtiesas procesa pamatprincipiem, kas noteikts gandrīz visu Eiropas valstu jurisdikcijās¹, ir tā sauktais competenz – competenz jeb šķīrējtiesas sastāva tiesības lemt par šķīrējtiesas jurisdikciju. Kā izņēmumu varētu atzīmēt Amerikas Savienotās Valstis, kur šķīrējtiesas sastāva tiesības izvērtēt tā jurisdikciju ir atkarīgas no pašas šķīrējtiesas atrunas formulējuma.²

2007. gada 18. oktobrī Valsts sekretāru sanāksmē izsludinātajā likumprojektā “Šķīrējtiesas likums” (turpmāk – Likumprojekts) šis princips it kā ir iekļauts normā, kas noteic, ka “šķīrējtiesa lemj par strīda pakļautību un piekritību”.