Normu interpretācijai jeb tulkošanai tiesību teorija pievēršas visai bieži. Tomēr daudzi jautājumi vēl prasa pilnīgākus risinājumus. Iespējams, viens no tiem būtu speciāla normatīvā akta izveide šajā jomā un pārdomāta ārvalstu pieredzes izmantošana salīdzinošās tulkošanas metodes ietvaros.

1. Speciāla tiesību akta nepieciešamība

Latvijas normatīvie akti paredz četru veidu tulkošanas metodes. Netiešā veidā šīs metodes norādītas Civillikuma 4.pantā. "Likuma noteikumi iztulkojami vispirms pēc to tieša jēguma; vajadzības gadījumā tie iztulkojami arī pēc likuma sistēmas, pamata un mērķa..."1

Tieši tas ir pateikts Administratīvo aktu procesa noteikumu 21.punktā: "Tulkojot (interpretējot) tiesību normas, iestāde izmanto dažādas tulkošanas metodes, piemēram: gramatisko (filoloģisko) (..); vēsturisko (..), sistemātisko (..); teleoloģisko (jēgas un mērķa)."2

Civillikumā nosaukto tulkošanas metožu klāsts ir formulēts abstrakti, dodot interpretentiem iespēju piemērot doktrīnas atziņas, tajā pašā laikā detalizētāk neskaidrojot šo metožu lietošanas mehānismu un pilnveidošanas iespējas. Sīkāk interpretācijas jautājums ir regulēts Administratīvo aktu procesa noteikumos, metodes minot tikai kā piemēru, un tādējādi neierobežojot citu metožu lietojumu normas jēgas atklāšanai. Tomēr arī te ir problēmas — Administratīvo aktu procesa noteikumiem ir tikai MK noteikumu spēks; tie regulē interpretāciju konkrētā tiesību sfērā; nepietiekami izsmeļoši tiek skaidrota interpretācijas tehnikas praktiskā pielietojamība un nozīmība (kas būtu īpaši svarīgi, lai tulkošana ieviestos praksē).

Gan Civillikuma, gan Administratīvo aktu procesa noteikumu mērķi nav tieši vērsti uz tulkošanas problēmu regulējumu. Interpretācijas skaidrojuma nozīme aktos ir (vai vismaz vajadzētu būt) pakārtota, nosakot tikai tulkošanas tehnikas īpatnības konkrētajā tiesību nozarē.

Pamatots ir viedoklis, ka nav nepieciešams ietvert pozitīvā formā visus tiesību jautājumus, kuriem risinājumu vajadzētu dot tiesu praksei un doktrīnai.