Konferenci ar uzrunu atklāja tieslietu ministrs Gaidis Bērziņš, uzsverot: "Lai gan Komerclikums stājās spēkā salīdzinoši nesen – 2002. gada sākumā, tas jau izvirza likumdevējam jaunus uzdevumus. Pirmkārt, tāpēc, ka, izstrādājot šo, ikvienam komersantam tik būtisko tiesību aktu, palika neatrisināti un atstāti uz vēlāku laiku vairāki nozīmīgi jautājumi, to skaitā par komercdarījumiem. Otrkārt, Latvijai kļūstot par Eiropas Savienības dalībvalsti, ir nepieciešams valsts tiesību aktus saskaņot ar Eiropas tiesību normām."

Tā, piemēram, 2008. gadā, pieņemot grozījumus likumā "Par Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistru" un grozījumus Komerclikumā, Latvijas nacionālajos normatīvajos aktos jau ir ieviestas vairākas direktīvu normas attiecībā uz akciju sabiedrību veidošanu un to kapitāla saglabāšanu un mainīšanu, atklātības prasībām dažādu veidu komercsabiedrībām, kapitālsabiedrību pārrobežu apvienošanos u. c.

Konkrētāk tieši par komercreģistra iestādes lomu komerctiesisku strīdu risināšanā un galveno problemātiku konferencē klātesošos informēja Uzņēmumu reģistra (UR) galvenā valsts notāra pienākumu izpildītājs Helmuts Jauja. Kā norādīja referents, komercreģistra kompetence komerctiesisku strīdu risināšanā galvenokārt saistāma ar lemšanu par subjektu un juridisko faktu reģistrāciju komercreģistrā un revidentu apstiprināšanu kapitālsabiedrības iekšējās revīzijas veikšanai. H. Jauja savā runā salīdzināja komercreģistra iestādi ar sporta spēļu tiesnesi, kas "kontrolē spēlētāju maiņu un atbild par tablo", faktiski sniedzot tiesiskās apgrozības dalībniekiem informāciju citam par citu. Vienlaikus akcentējot galveno problemātiku, H. Jauja norādīja, ka komercreģistra iestāde nelemj par juridiskā fakta spēkā esamību, bet tikai par šāda fakta atbilstību publiskošanai.

Tāpat nozīmīga UR funkcija ir kapitālsabiedrības dalībnieku sapulces sasaukšana, kas, kā norādīja H. Jauja, ir "pēdējā instance, kur meklēt palīdzību, ja sapulci nesasauc sabiedrības institūcijas". Tomēr šī jautājuma risinājumā ir jāvērtē iespēja reducēt UR kompetenci. Sava priekšlasījuma nobeigumā H. Jauja uzsvēra, ka gan revidenta iecelšana, gan arī dalībnieku sapulces sasaukšana nodrošina komercreģistra iestādes darbību kā komerctiesību ombudsmenim, kas aizstāv mazākuma dalībniekus, tomēr jautājums par šīs kompetences attīstību UR kontekstā joprojām ir atklāts.

Savukārt H. Jaujas priekšgājējs – Jānis Endziņš, kas šobrīd papildina "Turības" mācībspēkus, iezīmēja galvenās idejas par komerctiesību atbilstību komerctiesību mērķim. Uzsākot šīs tēmas izklāstu, referents gan uzsvēra, ka ir svarīgi apzināties un atcerēties: komerctiesību mērķis ir radīt priekšnoteikumus ātrākai civiltiesiskai apgrozībai. Līdz ar to ātrums ir ļoti nozīmīgs kritērijs, vērtējot dažādu procesu formalizācijas pakāpi. Tāpat J. Endziņš norāda, ka svarīgs ir zināšanu faktors, pietiekama rīcības brīvība, ar salīdzinoši nelielu imperatīvo regulējumu, iespēja izmantot modernās tehnoloģijas, vienkāršs reģistrācijas process un valsts atbalsts. Akcentējot komerctiesiskā regulējuma stabilitātes aspektu, referents vēl norādīja uz tā saukto JO-JO principu, kas "reizēm darbojas arī uz komerctiesisko regulējumu, kā, piemēram, jautājums par sabiedrībām ar ierobežotu atbildību un valdes locekļiem – sākotnēji Komerclikumā bija ierakstīts, ka ir tikai valde, kad tika pieņemti grozījumi, kas noteica, ka gadījumos, kad ir tikai viens valdes loceklis, viņu dēvē par rīkotājdirektoru, bet pēc tam nolēmām mainīt atpakaļ, un tagad visi ir valdes locekļi". Kā galveno cēloni šādai situācijai J. Endziņš minēja kopīga dokumenta, kur būtu komerctiesību pamatprincipi, trūkumu, vienlaikus norādot, ka problēmu, iespējams, atrisinātu detalizētākas anotācijas katram grozījumam likumā, nevis tikai kopīgas likumprojekta anotācijas pievienošana.

Analizējot pietiekamu rīcības brīvību, referents norādīja, ka likumā reizēm ir atrodams imperatīvs regulējums bez redzama pamata, piemēram, jautājumā par akciju sabiedrību padomēm, līdz ar to būtu jāizvērtē šī brīža regulējums un jāizsver, kur tiešām šāds imperatīvs regulējums ir nepieciešams. Tāpat J. Endziņš akcentēja nepieciešamību nodrošināt normatīvo atbalstu moderno tehnoloģiju ieviešanai tiem, kas tam būtu gatavi, tādējādi aicinot vairāk izmantot e-dokumentu tehnoloģiskās iespējas. Kā galvenais ātruma nodrošināšanas kritērijs tomēr ir dokumentācijas vienkāršums, līdz ar to referents aicināja turpināt darbu pie dokumentu vienkāršošanas, kā arī izvērtēt strīdu izskatīšanas procesuālo termiņu saīsināšanas iespējas. "Lai arī šobrīd ir atvieglota un paātrināta komersanta reģistrācija, tomēr tas nav vienīgais jautājums, kas komersantiem ir jākārto," norādīja referents, vēl uzsverot, ka komerctiesības šobrīd daļēji atbilst to mērķim un ir jāizstrādā kopīgs komerctiesību politikas dokuments un jāpilnveido tiesību jaunrades plānošana.

Kā vērtēt statūtus un kādas normas tos skar

Konferencē izskanēja arī Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes lektora Aigara Strupiša plašāks viedoklis, aicinot diskutēt par kapitālsabiedrības dalībnieku savstarpējo attiecību tiesisko pamatu. Galveno uzmanību referents vērsa uz 2007. gada Augstākās tiesas Senāta spriedumu, kurā tika izvirzītas vairākas tēzes, norādot, ka statūti nav līgums, kā arī statūtiem nav piemērojams Civillikuma (CL) 1587. pants, jo ir piemērojamas Komerclikuma speciālās normas. Šīs problēmas kontekstā ir jāapskata tīri teorētiski jautājumi, to skaitā juridiskās personas kā fikcijas jēdziens. Runas turpinājumā A. Strupišs norādīja, ka kapitālsabiedrība ir civiltiesiska sabiedrība, kurai piemērojamas CL normas. Lai arī CL normas attiecībā pret Komerclikuma normām uzskatāmas par vispārējām normām, tomēr tās ir piemērojamas "tiktāl, ciktāl šajā likumā (Komerclikumā) vai citos komercdarbību regulējošos likumos nav noteikts citādi", kā tas jau paredzēts pašā Komerclikumā.

Pievēršoties tiesību teorijas jautājumiem, A. Strupišs uzsvēra, ka speciālās normas nekādā gadījumā neatceļ vispārējās normas. Pēc viņa domām, konkrētajā spriedumā Senāts acīmredzot ir saskatījis kolīziju starp vispārējo un speciālo tiesību normu, taču attiecīgajā lietā šāda kolīzija tomēr nav atrodama.

Savā uzrunā A. Strupišs vēl analizēja statūtus kā dalībnieku attiecību līgumisko pamatu, norādot, ka statūti de facto būtu uzskatāmi par dibināšanas līguma sastāvdaļu, jo tajos ir tie jautājumi, kas neparādās dibināšanas līgumā. Tā kā sabiedrības dibināšana nav iespējama, ja komercreģistra iestādei netiek iesniegts dibināšanas līgums un statūti, var secināt, ka "statūti būtībā ir privāttiesisks līgums vai lielāka privāttiesiska līguma sastāvdaļa". Statūtu saturu nosaka, balstoties uz privātautonomijas principu, tie ir jāparaksta visiem dibinātājiem, kā arī vēlāka pievienošanās statūtiem notiek darījuma rezultātā ar skaidru subjekta gribas izteikumu. Tāpat statūti neatbilst tiesību normas jēdzienam, kā tas reizēm tiek formulēts, jo tie nav vispārsaistoši, kā arī tos neapstiprina valsts institūcija, bet tie tikai tiek pārbaudīti. Galvenie argumenti pret statūtiem kā līgumu ir iespēja statūtus grozīt ar balsu vairākumu, kā arī tas, ka statūti nenodibina saistību. Tomēr speciālists akcentē, ka "statūtu kā līguma priekšmets ir kapitālsabiedrība, kurai ir mantiska vērtība".

Tieslietu ministrijas parlamentārā sekretāre Baiba Broka konferences dalībniekus iepazīstināja ar negodprātīgas komercprakses aizlieguma tiesiskā regulējuma aktualitātēm. Priekšlasījuma tēma bija koncentrēta uz divām tirgus dalībnieku grupām – komersantu un patērētāju. Šajās attiecībās aktīvi iejaucas valsts ar savu tiesisko regulējumu, lai aizsargātu patērētāja intereses un nodrošinātu tirgus veselīgu attīstību, tai skaitā konkurences līdzsvarošanu. Referente atsaucās uz Eiropas Savienības direktīvām, kas pieņemtas pēc 2005. gada, lai maksimāli harmonizētu tiesisko vidi un mazinātu tiesiskā regulējuma atšķirības dalībvalstīs, jo īpaši patērētāju aizsardzības jomā. Īpašu uzmanību referente pievērsa Negodīgas komercprakses direktīvai, kuras mērķis ir izskaidrot patērētāju tiesības un vienkāršot pārrobežu tirdzniecību, tai skaitā internetā. Direktīva uzsver, ka patērētājs ir ekonomiski vājākais, tāpēc ir jānodrošina īpaša valsts aizsardzība. Tāpēc B. Broka akcentēja, ka svarīgi ir izvērtēt, lai "cīņā par patērētājiem netiek izmantotas maldinošas vai agresīvas metodes, kas varētu tikt atzītas par negodprātīgu komercpraksi".

Šī direktīva ievieš arī vidusmēra patērētāja kritēriju, kas izkristalizējies no vairākiem Eiropas Kopienu tiesas spriedumiem, būdams līdzīgs CL sastopamajam rūpīga un čakla saimnieka jēdzienam. Kā paskaidroja B. Broka: "Vidusmēra patērētājs ir labi informēts, pietiekami vērīgs un piesardzīgs, neprasot atzinumu ekspertiem un neveicot sabiedriskās domas aptauju, un tiek lietots par pamata atskaites punktu komercprakses godīguma izvērtēšanai." Jāvērtē tie aspekti, kas ietekmē vidusmēra patērētāju, kā arī privāto tiesību principi, kuriem ir liela nozīme arī šīs direktīvas kontekstā. Pats komercprakses jēdziens ir jauns, un svarīga ir šī jēdziena nošķiršana no citiem apzīmējumiem, piemēram, saimnieciskā darbība.

Direktīvā parādās arī jauns institūts – agresīva komercprakse, kas ir darbību kopums, kas būtiski ietekmē patērētāja izvēles brīvību, piemēram, nesamērīgas ietekmes izmantošana, izmantojot komersanta varas pozīciju un izdarot spiedienu uz patērētāju. Saistībā ar šo direktīvu arī Latvijā 2007. gada 22. novembrī tika pieņemts Negodīgas komercprakses aizlieguma likums, kas ir spēkā no 2008. gada 1. janvāra.

Pirmpirkuma tiesību nozīmība

Konferences turpinājumā, iepazīstinot ar sabiedrību ar ierobežotu atbildību kapitāla daļu atsavinājuma tiesiskā regulējuma problemātiku, plašāk referēja arī Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes docents Aivars Lošmanis, savu priekšlasījumu sākot ar slēgtas sabiedrības koncepta aplūkošanu un šī koncepta kolīziju ar daļu brīvas atsavināmības principu. Iezīmējot kapitāla daļu brīvas atsavināmības problemātiku, referents norādīja, ka Komerclikums paredz daļu brīvu atsavināšanu, patstāvīgi nosakot daļu vērtību. Tomēr jāņem vērā, ka likumdevēja mērķis bija noteikt kapitāldaļas kā civiltiesiskās apgrozības objektu un paredzēt, ka kapitāldaļas nav jāatsavina par to nominālvērtību. Turpinot tēmu, A. Lošmanis uzsvēra, ka pirmpirkuma tiesības ir vienīgā iespēja dalībniekiem novērst nevēlamu trešo personu ienākšanu sabiedrībā. Saistībā ar daļu atsavināšanu jāņem vērā, ka šobrīd šādām darbībām nav nepieciešams notariāls apstiprinājums. Tomēr šādas formas ieviešana nodrošinātu kapitāla daļu pārejas tiesisko ticamību, kā arī augstāku ticamību komercreģistra iestādes sniegtajai informācijai par kapitāldaļu kustību. Savā ziņojumā referents analizēja Igaunijas un Vācijas tiesisko regulējumu saistībā ar kapitāldaļu atsavināšanu un pirmpirkuma tiesību izmantošanu.

Savukārt par galveno A. Lošmanis izvirzīja tēzi, ka "Komerclikuma 188. pantā būtu jānosaka princips, ka dalībnieks var brīvi atsavināt sev piederošo daļu citam dalībniekam līdzīgi Igaunijas komerclikuma regulējumam".

Turpinot A. Lošmaņa aizsākto, ar pētījumu par judikatūru saistībā ar kapitāla daļu pirmpirkuma tiesībām konferences dalībniekus iepazīstināja Mg.iur. Mareks Šīrants. Referents norādīja, ka ir divi pirmpirkuma tiesību veidi – līgumiskais un likumiskais. Pēc viņa teiktā, Komerclikuma 189. pantā nav ietverta imperatīva tiesību norma, turklāt norma par kapitāla daļu pirmpirkuma tiesībām minētajā pantā nav pilnībā ietverta. Tiesu prakse šajā jautājumā nav pārāk plaša, bet saistībā ar 189. panta imperatīvo raksturu ir nozīmīgs Uzņēmumu reģistra lēmums, kas norāda, ka pamatkapitāla daļu atsavināšana ir plašs jēdziens. Pievēršoties otrajai tēzei, referents sacīja: "Nepietiek, ka Komerclikumā tiek nosauktas kādas tiesības, vajadzīgs regulējums to īstenošanai un arī aizsardzība, jo īpaši sankcija par pirmpirkuma tiesību neizmantošanu." Šo secinājumu pamatošanai tiek izmantoti tiesas nolēmumi saistībā ar pirmpirkuma tiesību neizmantošanu, kas ilustrē referenta norādīto problemātiku. Līdz ar to referents secina, ka sankcija par pirmpirkuma tiesību neizmantošanu ir ietverta citur, precīzāk, Civillikuma 2063. pantā.

Savu viedokli paust bija aicināta arī Latvijas Zvērinātu notāru padome, ko pārstāvēja zvērināts notārs Aigars Kaupe. Iepazīstinot ar Latvijas un ārvalstu pieredzi saistībā ar riskiem, kas rodas pie uzņēmuma kapitāldaļu pārejas, kā galvenos riskus A. Kaupe minēja komercreģistra iestādē sniegtās informācijas nedrošumu, kas grauj komercreģistra iestādes prestižu, un sabiedrības iespēju neziņot par kapitāldaļu īpašnieku maiņu, ilustrējot to ar analoģiju par zemes reformu deviņdesmito gadu sākumā, kad "noteiktas kategorijas nekustamos īpašumus nevarēja iegūt ārvalstnieki, tomēr tikai dibinātas jaunas sabiedrības ar ierobežotu atbildību, kurās pēc tam par dalībniekiem kļuva ārvalstnieku, tādā veidā kļūstot par kapitālsabiedrību iegūto nekustamo īpašumu īpašniekiem". Lai mazinātu šos abus riskus, A. Kaupe, prezentējot notāru padomes viedokli, aicināja atgriezties pie notariāla apliecinājuma kapitāldaļu pārejai. Piemēram, Igaunijā šāds apliecinājums ir nepieciešams līdzīgs regulējums pastāv arī Vācijā.

Uz jautājumu par civiltiesiskās apgrozības ātruma nodrošināšanu gadījumā, ja kapitāldaļu pāreja būtu jāveic ar notariālu apliecinājumu, A. Kaupe pārliecinoši atbildēja, ka notariāts spēj nodrošināt efektīvu un ātru klientu apkalpošanu, nemazinot civiltiesiskās apgrozības ātrumu.

Vēl konferences dalībniekiem bija iespēja iepazīties ar korporatīvās restrukturizācijas jautājumiem, ar kuriem iepazīstināja Ivars Mēkons, Valsts kancelejas Juridiskā departamenta juriskonsults, bet par darbinieku finansiālo līdzdalību stāstīja M. Dzelme, Latvijas Darba devēju konfederācijas jurists.

Savukārt konferences nobeigumā klausītājus ar Komerclikuma pilnveidošanas priekšlikumiem, kas sekmētu vērtspapīru publisko piedāvājumu, informēja advokātu biroja "Glimstedt un Partneri" praktizējošais jurists Ēriks Blumbergs. Iepazīstinot ar faktiem par kapitāla tirgu Baltijā, referents norādīja, ka Rīgas Fondu biržas darījumu skaits ir mazākais Baltijā un ka visi vērtīgākie publiskie emitenti Baltijā ir ārpus Latvijas. Šāda faktiskā situācija liecina par grozījumu nepieciešamību Komerclikumā, kam ir tieša saistība ar vērtspapīru publisko piedāvājumu.

Mārtiņš Dambergs