Latvija pievienojusies Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību konvencijai¹ (turpmāk – Konvencija) 1997. gadā. Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT) pieņēmusi 31 spriedumu lietās pret Latvijas valsti. Lai izprastu cilvēka pamattiesību attīstības tendences, ir svarīgi sekot ECT judikatūrai un analizēt spriedumus arī lietās pret citām valstīm. Šāda analīze ļauj laikus izvērtēt un, ja nepieciešams, mainīt Latvijas likumu normas vai to piemērošanu.

Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā E.B. pret Franciju² pieņemts 2008. gada 22. janvārī. Šajā lietā ECT Lielā palāta atzina, ka Francija ir pārkāpusi Konvencijas 14. pantu (diskriminācijas aizliegums), analizējot to kopā ar 8. pantu (tiesības uz privāto dzīvi). Spriedumu ECT ir pieņēmusi ar desmit balsīm pret septiņām. Spriedums vērtējams kā neviennozīmīgs. Šis spriedums neatbilst ECT iepriekšējai judikatūrai līdzīgās lietās, piemēram, Fretē pret Franciju,³ un tas, iespējams, veidos jaunas judikatūras pamatu. Vairāki ECT tiesneši šim spriedumam pievienojuši arī savas atsevišķās domas.

Rakstā tiek analizēts spriedums, ECT argumentācija un izdarītie secinājumi, kā arī tiesnešu atsevišķās domas. Tiek vērtēta sprieduma iespējamā ietekme uz cilvēka tiesību izpratni Latvijā.

Fakti lietā E.B. pret Franciju

1998. gada februārī E.B., Francijas pilsone, iesniedza Francijas kompetentajā iestādē lūgumu izsniegt atļauju bērna adopcijai, lai varētu pretendēt uz starptautisku bērna adopciju no Āzijas, Dienvidamerikas vai Madagaskaras. Saskaņā ar Francijas likumiem šādas atļaujas saņemšana ir obligāts priekšnoteikums bērna adopcijai Francijā vai no ārzemēm. E.B. ir dzimusi 1961. gadā, ir bērnudārza audzinātāja, un viņai bija stabilas partnerattiecības ar citu sievieti.

1998. gada laikā Francijas kompetentās iestādes izvērtēja E.B. lūgumu. ECT spriedumā citēti vairāki franču psihologu vērtējumi, vai E.B. ir piešķirama atļauja bērna adopcijai. 1998. gada novembrī Francijas kompetentā iestāde nosūtīja vēstuli E.