Tika saņemti vairāki ieteikumi un priekšlikumi, par kuriem ir bijis ļoti daudz diskusiju, un likumprojekta pašreizējā redakcija ir kompromisa variants. "Likumprojekta šā brīža redakcija nepavisam nav ideāla, tomēr, ja pastāv aktīva diskusija, tad ikviena redakcija ir gatava labojumiem arī Saeimā, kur neskaidrās vietas lielā mērā iespējams izmainīt," uzsvēra B. Broka.

Kā atzina diskusijas dalībnieki, šobrīd attiecībā uz šķīrējtiesām Latvijā valda diezgan liels haoss, šķīrējtiesu ir ļoti daudz un kopējā sistēma nav pārāk labi saprotama, līdz ar to ir nepieciešami pasākumi, kas šo problēmu atrisinātu. Diemžēl jaunajā likumprojektā joprojām ir gan tehniskas, gan arī sistēmiskas nepilnības. Kā norādīja Latvijas Juristu biedrības priekšsēdētājs Aivars Borovkovs, galvenā problēma šajā likumprojektā ir tā, ka bez jebkādas argumentācijas ir izmainīta iepriekšējā redakcija, kurā bija ietvertas daudzas labas domas, kas spētu risināt šā brīža situāciju.

Šobrīd pastāv viedoklis, ka attiecībā uz līgumiem ar patērētāju nedrīkstētu piemērot šķīrējtiesas klauzulu, taču, kā norādīja diskusijas dalībnieki, ja darbotos respektabla šķīrējtiesa, kas spētu īsā laika posmā šāda rakstura strīdus atrisināt, tad kāpēc to vajadzētu aizliegt? Pretrunīgs ir likumprojektā ietvertais pants, kas nosaka iespēju šķīrējtiesas tiesnesim publicēt atsevišķās domas pēc sprieduma pasludināšanas. Kā atzina Oksfordas universitātes doktorants Mārtiņš Paparinskis, šāda modeļa ieviešana neiekļaujas Latvijas kopējā tiesību sistēmā, līdz ar to nebūtu atzīstama par rekomendējamu. Aktīvas diskusijas izsauca jautājums par šķīrējtiesnešu kvalifikācijas prasībām, jo pastāv viedoklis, ka šķīrējtiesnešiem vajadzētu būt ar vismaz augstāko juridisko izglītību. Taču, kā norādīja A. Borovkovs, "būtībā tas nav nozīmīgākais kritērijs, jo pats galvenais ir fakts, ka cilvēki šai personai uzticas neatkarīgi no izglītības un darba stāža, būdami pārliecināti, ka konflikts tiks atrisināts".

Savu skatījumu uz jauno likumprojektu prezentēja arī Mg.iur. Inga Kačevska, uzsverot, ka šīs redakcijas sagatavošanā nav ņemts vērā vēsturiskais elements, proti, kā Latvijā ir attīstījušās arbitrāžas tiesības. Viņa arī minēja faktu, ka jau agrāk Latvijā ir bijis šķīrējtiesu likumprojekts, kuru komentējuši starptautiski atzīti arbitrāžas speciālisti, kuru atziņas varētu izmantot, sagatavojot jauno likumprojektu. I. Kačevska norādīja: "Būtu jāņem vērā arī kaimiņvalstu pozitīvā pieredze, jo gan Lietuvā, gan Igaunijā, gan arī Krievijā ir pieņemti jauni šķīrējtiesu likumi, kuri ļoti efektīvi risina šķīrējtiesu statusa jautājumus esošajā tiesiskajā regulējumā." Akcentējot trūkumus, I. Kačevska atzina, ka likumprojekta anotācijā ir atsauces uz starptautiskiem tiesību aktiem un konvencijām, bet daudzi likumprojekta panti ir pretrunā Latvijas Republikas starptautiskajām saistībām.

Liela problēma ir likumprojektā ietvertais formulējums, kas nosaka tiesības abām pusēm vienoties tikai par tādu šķīrējtiesu, kas reģistrēta Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistrā, kas nozīmē, ka nebūs iespējas vienoties, piemēram, par Stokholmas šķīrējtiesu vai jebkuru citu starptautisku šķīrējtiesu, kas atrodas ārpus Latvijas Republikas teritorijas. Formulējot Juristu biedrības kopējo viedokli, jaunajam likumam, nenoliedzami, vajadzētu risināt problemātisko situāciju šķīrējtiesu jautājumā, taču likumprojekta pašreizējā redakcija esošās problēmas efektīvi nerisina.

Ņemot vērā vērtīgās atziņas, kas izskanēja šīs diskusijas laikā, tieslietu ministrs Gaidis Bērziņš uzsvēra, ka tie ir svarīgi komentāri, kuriem vajadzētu parādīties arī šajā likumprojekta redakcijā, tāpēc Tieslietu ministrija aicinās Latvijas Juristu biedrību šos iesniegumus konstruktīvi sagatavot iesniegšanai Saeimas Juridiskajai komisijai.

Šī nav vienīgā diskusija, ko rīko Latvijas Juristu biedrībā, jo 9. septembrī notika Juristu biedrības rīkota diskusija par kriminālprocesa jautājumiem, ko nākotnē plānots turpināt, lai veicinātu vienotu un padziļinātu tiesību izpratni. Nākotnē vēl plānots rīkot diskusijas saistībā ar administratīvo procesu tiesā, jo šobrīd administratīvais process, kā arī judikatūra šajos jautājumos nav viennozīmīga un nav juridiski prognozējama.

Mārtiņš Dambergs