Dzintars Rasnačs, 7.Saeimas deputāts, Juridiskās komisijas priekšsēdētāja biedrs

(LR tieslietu ministrs no 1995.gada 22.decembra līdz 1998.gada 26.novembrim),

— "Latvijas Vēstnesim"

2. Politisko partiju

finansēšana kā korupcijas

un pretkorupcijas līdzeklis

Daudzu valstu daudzpartiju demokrātijas pieredze ir mērāma vairāku gadu desmitu garumā. Savukārt pārejas perioda valstīm transformācijai no totalitārā režīma, kurā valdīja viena partija, uz stabilu daudzpartiju demokrātiju nepieciešama valdību labā griba, zināšanas, pieredze un laiks.

Lai izdarītu objektīvākus secinājumus un priekšlikumus par Latvijas politisko partiju finansēšanas nākotnes iespējamo modeli, nepieciešams analizēt mūsu pieredzi, kas veidojusies pēc neatkarības atjaunošanas, un izvērtēt partiju finansēšanas politiku citās Eiropas valstīs.

2.1. Politisko partiju finansēšana Latvijā

Pareiza politisko partiju finansēšanas politika ir viens no labākajiem līdzekļiem pret korupciju augstākajās valsts varas struktūrās.

Šo jautājumu kopš neatkarības atjaunošanas ir mēģinājuši risināt gan tautas vēlētie priekšstāvji Augstākajā padomē, piektajā, sestajā un septītajā Saeimā, gan vairākas valdības, gan Tieslietu ministrija.

1992.gadā Augstākajā padomē bija pirmais nopietnais mēģinājums noteikt politisko partiju statusu ar speciālu likumu. Taču Augstākās padomes vairākums neatbalstīja Tautas pašvaldības un sabiedrisko lietu komisijas sagatavoto likumprojektu "Par politiskajām partijām".28 Lai gan minētais likums tika pieņemts pirmajā lasījumā, tomēr Augstākās padomes atbalstu ieguva cita koncepcija — politisko partiju statuss jāregulē ar atsevišķu nodaļu likumā "Par sabiedriskajām organizācijām un to apvienībām". Minētais likums tika pieņemts 1992.gada 15.decembrī, un tas stājās spēkā attiecīgā gada 29.decembrī.29

Jāpiebilst, ka gan viena, gan otra koncepcija neparedzēja valstisko finansējumu, jo šādas un līdzīgas lietas aizstāvēt bija nepopulāri, un deputāti, kas ir pats par sevi saprotams, to neatbalstīja. Kā partiju finansu līdzekļu avoti likumā bija minēti: 1) biedra nauda; 2) fizisko un juridisko personu dāvinājumi (ziedojumi); 3) ienākumi no uzņēmējdarbības un citas saimnieciskās darbības; 4) citi ienākumi no finansēšanas avotiem, kas nav aizliegti ar likumiem un citiem normatīvajiem aktiem.

Sabiedrisko organizāciju un to skaitā arī partiju finansiālās darbības reglamentācija izrādījās nepilnīga, tāpēc attiecīgajos pantos tika veikti grozījumi. Taču arī ar to izrādījās par maz, tāpēc 1995.gada 19.jūlijā Saeima pieņēma jaunu likumu — "Politisko organizāciju (partiju) finansēšanas likums".