Tieši pēdējos gados starptautiskā komerciālā šķīrējtiesa ir piedzīvojusi dramatisku attīstību, ko ietekmējis pārrobežu tirdzniecības pieaugums un veiksmīgais mehānisms šķīrējtiesu nolēmumu atzīšanā un izpildē saskaņā ar 1958. gada Apvienoto Nāciju Organizācijas konvenciju par ārvalsts šķīrējtiesas nolēmumu atzīšanu un izpildi². Minētā konvencija regulē ārvalstu šķīrējtiesas līgumu un spriedumu atzīšanu un izpildi, un tā panāca dalībvalstu vienotu viedokli un unificēja arbitrāžas tiesības, kas savukārt veicināja starptautisko tirdzniecību un strīdu izšķiršanu šķīrējtiesā.

Nākamais lūzuma punkts bija UNCITRAL Starptautiskās komerciālās arbitrāžas Parauglikuma³ pieņemšana, kas kļuva par paraugu nacionālo likumu izstrādei, kura savukārt veicina nacionālās likumdošanas harmonizāciju⁴. Taču Latvijas likumdevējs ir neatsaucīgs attiecībā uz daudzu juristu aicinājumu izmantot UNCITRAL Starptautiskās komerciālās arbitrāžas Parauglikumu kā bāzi nacionālo tiesību veidošanai, ko var secināt arī pēc jaunā likumprojekta par šķīrējtiesām⁵.

Vērtējot Latvijas likumdošanas un prakses attīstības tendences, hipotētiski piemērojot tās starptautiskam šķīrējtiesas procesam, ar nožēlu ir jākonstatē, ka Latvija netiks rekomendēta kā arbitrāžai labvēlīga vieta. Turklāt nacionālo normu neatbilstība starptautiskajām normām tikai uz neilgu laiku var iemidzināt tirgus dalībnieku uzmanību, ka viss ir kārtībā un ka šāda kārtība ir “pareizā”.