Likumdevēja noteikto apstākļu kopums

Krimināllikuma (turpmāk tekstā – KL) 47. panta pirmās daļas 1. punktā ir ietverts šāds atbildību mīkstinošs apstāklis: "Noziedzīgā nodarījuma izdarītājs pieteicies par vainīgu, vaļsirdīgi atzinies un nožēlojis izdarīto." Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departamenta 2007. gada 18. janvāra lēmumā lietā Nr. SKK-35 ir norādīts, ka "Krimināllikuma 47. panta pirmās daļas pirmajā punktā noteikto atbildību mīkstinošo apstākli veido visu triju likumā norādīto darbību kopums". Tātad par atbildību mīkstinošu atzīstams tikai tāds apstāklis, kas pilnībā, ne tikai daļēji, atbilst 47. panta pirmās daļas attiecīgajā punktā minētajām prasībām.

Tiesu praksē vairākās krimināllietās par atbildību mīkstinošu apstākli tiek atzīta vainas daļēja atzīšana un izdarītā nožēlošana (un citādas minēto apstākļu variācijas), kas pēc savas būtības ir pretrunā ar KL 47. panta pirmās daļas 1. punkta saturu. Tā, piemēram, Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģijas 2007. gada 9. oktobra spriedumā¹ tiesa par D.M. atbildību mīkstinošu apstākli atzina to, ka "viņa savas faktiskās darbības nekad nav noliegusi un izdarīto nožēlo". Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palātas 2007. gada 10. maija spriedumā² par vienu no A.Č. un A.P. atbildību mīkstinošiem apstākļiem tika atzīta vainas faktiska atzīšana un nožēlošana, bet V.B. – inkriminēto darbību pilnīga atzīšana. Savukārt, piemēram, Siguldas tiesa 2007. gada 13. decembra spriedumā³ norādījusi, ka nesaskata E.L. atbildību mīkstinošus apstākļus, lai gan šajā lietā, tāpat kā iepriekšējās, E.L. savas faktiskās darbības atzina un izdarīto nožēloja, neatzīstot vienīgi to juridisko kvalifikāciju saskaņā ar KL 125. panta trešo daļu, jo neticēja, ka viņa darbību rezultātā (mešana un trāpīšana cietušajai ar pudeli) varēja iestāties cietušās nāve.

Tiesu praksē joprojām ir tendence personas vainas atzīšanu saistīt ar atsevišķām inkriminētā noziedzīgā nodarījuma epizodēm, neraugoties uz to, ka lietas izskatīšanā tikusi pierādīta personas vaina vairākās epizodēs.

Piemēram, Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģija 2007. gada 20. aprīļa spriedumā lietā K04-0038-07/18 notiesājusi A.B. par krāpšanu lielā apmērā, piemērojot KL 49. un 55. panta noteikumus. Tiesa par vienu no A.B. atbildību mīkstinošiem apstākļiem atzinusi vainas pilnīgu atzīšanu vienā epizodē (no trim, kas tika pierādītas). Šāda vainas atzīšana neatbilst pilnīgai vainas atzīšanai, kā tas izriet no KL 47. panta pirmās daļas 1. punkta.

Arī Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģija 2007. gada 25. jūnija spriedumā lietā K04-46-07/12, ar ko tika notiesāta S.K. (viņa realizācijas nolūkā neatļauti iegādājās, pārvadāja un glabāja, kā arī personu grupā pēc iepriekšējas vienošanās neatļauti realizēja psihotropo vielu (metamfetamīnu) lielā apmērā), par atbildību mīkstinošu apstākli S.K. atzina vainas vaļsirdīgu atzīšanu pēc KL 253. panta pirmās daļas. S.K. tiesas sēdē savu vainu atzina daļēji, noliedzot epizodi apsūdzībā pēc KL 253.¹ panta trešās daļas un to, ka noziedzīgais nodarījums tika izdarīts personu grupā pēc iepriekšējas vienošanās. Tomēr tiesas izmeklēšanas gaitā tika pierādīta S.K. vaina pēc diviem KL pantiem. Arī juridiskajā literatūrā šajā jautājumā ir nostiprinājies viedoklis: "Par atbildību mīkstinošu apstākli nav uzskatāma vainas daļēja atzīšana un nožēlošana, ja vien nodarījums daļā, kurā apsūdzētais sevi par vainīgu neatzīst, tiek atzīts par pierādītu."⁴

Lai gan tiesu praksē lielākoties par atbildību mīkstinošu apstākli tiek atzīts tikai divu pēdējo pazīmju kopums, jo pirmā pazīme praksē ir ļoti reti sastopama, tomēr nav pamata šo apstākli sadalīt trīs atsevišķos atbildību mīkstinošos apstākļos, to sašaurinot un tādējādi pilnībā ignorējot likumdevēja gribu.

Krimināllikuma 47. panta pirmās daļas 2.