Diemžēl nepilna gada laikā atkārtoti nākas citēt diktatoriskā proletariāta diktatorisko vadoni Ļeņinu: “Buržuāziskā preses brīvība ir brīvība bagātniekiem pirkt un uzpirkt presi, bagātnieku brīvība apdzirdīt tautu ar buržuāzisko melu kandžu...” Pirmo reizi to savā redakcijas slejā darījām 2009. gada oktobrī, kad tika paziņots par darījumu, kurā Latvijas vadošo liberālo laikrakstu no zviedriem it kā nopirkuši briti. Tolaik izteicām cerību, ka uz “Dienu” attieksies tikai “dižā” vadoņa sentences pirmā puse, proti,
brīvība pirkt presi kā biznesa veidu.

Pāris mēnešu gaitā varēja secināt, ka dramatisku pārmaiņu avīzes saturā nav, bija pazuduši vienīgi asie “Dienas” klasiķu komentāri. Šis slēdziens lika man atsākt abonēt “Dienu”, ko juceklīgo pārmaiņu dēļ biju pārtraukusi. Taču šonedēļ uz laipnas meitenes telefonisku atgādinājumu, ka līgums jāpagarina, teicu nē. Jo atkal parādījušās bažas par Ļeņina iepriekš citētā apgalvojuma otrās puses piepildīšanos.

Vispirms laikraksta vadībā nokļuva divi “cilvēki – pārsteigumi”, bet dažas dienas vēlāk atklājās, ka “Diena” kopā ar saistītajiem medijiem nonākusi kāda latviešu uzņēmēja rokās. Pats par sevi šis fakts varētu būt apsveicams, ja vien tas tiešām liecinātu par vietējo uzņēmēju vērienu un ambīcijām (bizness, kas neizdevās zviedriem un “britiem”, veiksies latviešiem!).

Diemžēl sabiedrībā izskan aizdomas, ka jaunais īpašnieks, ņemot vērā savas politiskās saites un simpātijas, kā arī dalību vienā konkrētā politiskajā spēkā, varētu izmantot šo mediju priekšvēlēšanu cīņās.

Šeit atkal jācitē pagājušā gada redakcijas sleja: “No vienas puses, mediji darbojas brīvajā tirgū, no otras puses, prece, ko tie piedāvā, ietekmē sabiedrisko domu, tātad šāds uzņēmums jāuztver citādi nekā saldējuma vai lūpu krāsas pārdevējs.” Īpaši svarīgi sargāt preses un vārda brīvību ir priekšvēlēšanu laikā, jo sabiedriskās domas neobjektīva ietekmēšana faktiski jāvērtē kā centieni negodīgi nopirkt vēlēšanu rezultātus. Tātad konsekvences valsts mēroga medija nepamatotām saturiskām izmaiņām neaprobežotos ar tirgus rādītājiem (to pārtrauc lasīt un uzņēmumu slēdz kā neveiksmīgu) – tas nav bizness, kam ir tikai privāts peļņas vai zaudējumu raksturs.
Ja nacionāla mēroga dienas laikraksta redakcija nevarēs strādāt preses un vārda brīvības gaisotnē, tas apdraudēs Latvijas valsts demokrātiskos pamatus.

Protams, jācer, ka tā nebūs. Jo cik gan briesmīgi nāktos vilties mūsu valsts demokrātijas spēkā, ja kādam kolēģim žurnālistam mūsdienās būtu jāpiedzīvo (politiskās) cenzūras stingrā roka. Es loloju cerību “Dienu” atkal kādreiz abonēt.