Par valodas lietošanas dilemmu Latvijā: kur pienākums, kur nepieciešamība

Latvijas Universitātes Cilvēktiesību institūta direktorei Inetai Ziemelei 1999. gada pirmais mēnesis kļuvis par ļoti nozīmīgu laiku — noslēgušās triju gadu studijas Kembridžas (Anglija) universitātes Juridiskās fakultātes doktorantūrā, iegūts tiesību doktores grāds starptautiskajās cilvēktiesībās. Turklāt viņa ir ne tikai pirmā tiesību doktore šajā jomā Latvijā, bet arī visā Baltijā.

21.janvārī Inetu Ziemeli ar ziediem un sirsnīgiem vēlējumiem sveica gan LU mācībspēki, kolēģi, gan studenti, viņas bijušie audzēkņi un citi viesi.

Foto: Māris  Kaparkalējs, "LV"

"LV" informācija

Darbs pie Valsts valodas likumprojekta ir izraisījis debates sabiedrībā, kuras gan, ņemot vērā jautājuma nopietnību un sekas, varēja būt daudz plašākas.

Valoda ir mūsu savstarpējās saziņas un saprašanās līdzeklis. Latvijas multikulturālajā sabiedrībā vienoties par kopīgu valodu gan tiešā, gan pārnestā nozīmē nav vienkārši. Katrai no tautībām būs sava taisnība, un latviešiem, ņemot vērā mūsu vēsturisko pieredzi, var šķist, ka ir vēl lielāka taisnība. Šī raksta mērķis nav spriest un izsvērt, kurām ir vairāk nodarīts pāri un tāpēc tiesības uzspiest savu patiesību. Ar šo rakstu es centīšos ieskicēt to, kam būtu jābūt pamatā valsts valodas politikai Latvijā, lai sekmētu sabiedrības integrāciju, valstiskās apziņas celšanu un līdz ar to valsts stabilitāti.

Latviešu valodas speciālisti, īpaši Valsts valodas centrs, ir satraukti par latviešu valodas stāvokli. Latviešu valoda netiek pietiekami lietota uzņēmumos, bankās, skolās, uz ielām, ģimenēs utt. 1989. gadā pieņemtais likums nav spējis sekmēt vai arī vairs nesekmē latviešu valodas lietošanu Latvijā.1 Tātad pirmām kārtām tā ir kvantitatīva problēma. Ina Druviete presē paudusi viedokli, ka latviešu valoda šajā ziņā nav konkurētspējīga pat ne Latvijā un ka tādēļ, lai šo konkurētspēju tomēr nodrošinātu, valstij ir jāizstrādā atbilstoši juridiski mehānismi. Tiek piedāvāts, piemēram, uzņēmējdarbību uzskatīt par publisko attiecību jomu un tāpēc noteikt latviešu valodai sanāksmju valodas statusu firmās un uzņēmumos.2

Līdzās kvantitātei pastāv arī kvalitātes problēma, lai arī diskusijās Valsts valodas likumprojekta sakarā šie jautājumi nezin kāpēc paliek it kā malā. Tikai atsevišķu valodas speciālistu publikācijās presē tiek uzdots visbūtiskākais jautājums valodas kvalitātes sakarā: kā pilnveidot valodu, lai tā atbilstu mūsdienu prasībām? Ko darīt ar visām jaunajām parādībām un lietām, kuras ienāk mūsu ikdienā un kurām vēl nav sameklēti nepieciešamie vārdi (ES terminoloģija)? Kādam jābūt galīgajam lēmumam par nelatviešu personvārdu atveidi latviešu valodā? Valodas speciālistu vidū šajos jautājumos nav vienprātības.3

Valodas speciālisti, kuri ir tā vai citādi saistīti ar Valsts valodas likumprojektu, uzstāj, ka latviešu valodas lietošana ir stingri jāregulē likumā, paredzot tās lietošanu ne tikai publiskajā, bet arī privātajā sfērā, privātajos masu medijos un mācību iestādēs. Dzintra Hirša uzskata, ka šādai prasībai Latvijā ir sagatavota augsne, jo latviešu valoda jau deviņus gadus ir valsts valoda un katrs ir nokārtojis valsts atestāciju.