Pagājušajā piektdienā sanākusī Latvijas Tiesnešu konference noslēdza Latvijas tiesu varas “rupora” – Tieslietu padomes – pirmā sastāva veidošanu, ievēlot sešus tās locekļus – vienu no zemesgrāmatu tiesnešu vidus, trīs no rajonu (pilsētu) tiesām un divus no apgabaltiesām. Dažas dienas pirms tam savu delegātu uz Tieslietu padomi (TP) izvirzīja Augstākās tiesas plēnums. Savukārt ex officio jeb sava amata dēļ šajā padomē darbosies Augstākās tiesas priekšsēdētājs, Satversmes tiesas priekšsēdētājs, tieslietu ministrs, Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētājs, ģenerālprokurors, Latvijas Zvērinātu advokātu padomes priekšsēdētājs, Latvijas Zvērinātu notāru padomes priekšsēdētājs un Latvijas Zvērinātu tiesu izpildītāju padomes priekšsēdētājs.

Uzstājoties tiesnešu konferencē, tieslietu ministra pienākumu izpildītājs Imants Lieģis solīja nepieciešamo tehnisko un organizatorisko atbalstu TP darbam. Savukārt Augstākās tiesas priekšsēdētājs Ivars Bičkovičs, kuram likums uzliek pienākumu vadīt TP, bija skeptisks, jo Finanšu ministrija tikko kā noraidījusi AT pieprasījumu pēc papildu līdzekļiem TP nodrošināšanai. Situāciju viņš skarbi salīdzināja ar prieku par jaunu autobusu, kuram nebūtu degvielas, – tajā varētu pasēdēt, bet uz priekšu tikt nebūtu iespējams.

Tomēr runātāji Tiesnešu konferencē pauda optimismu par TP darbu, vēlot tai kļūt par sistēmas ruporu un attīstītāju, un izteica cerību, ka TP prasme sadarboties ar izpildvaru un likumdevēju ļaus tiesu varai būt līdzvērtīgai valsts varas zaru attiecībās.

Atliek cerēt un vēlēt, lai šī apņemšanās piepildās. Ir taisnība tiem, kas saka, ka TP kā idejas un institūcijas liktenis būs atkarīgs no tās pirmā sastāva. (Atcerēsimies, cik liels pārsteigums valstisko procesu virzītājiem kādreiz bija Satversmes tiesas pirmā “iesaukuma” tiesnešu pozīcija, kas lika principiālus pamatus šīs jaunās institūcijas turpmākajai autoritātei).

Turklāt vienlīdz liela nozīme TP izveidošanas jēgas un autoritātes nostiprināšanā būs gan tās “ārlietu” aktivitātēm – sadarbībai ar valdību un Saeimu, kā arī spējai komunicēt ar tiesām neticošo sabiedrību, gan “iekšlietu” darbiem – lietu atlikumos iestigušo tiesu darba efektivizēšanai, jaunas tiesnešu novērtēšanas un atalgošanas kārtības izveidošanai un visu tiesu sistēmai piederīgo tālākizglītības veicināšanai.