Proklamējot neatkarīgo Latvijas Republiku, bija ne vien jāveido no jauna visa valsts pārvalde, bet arī tiesu sistēma. Jaunajai valstij bija nepieciešama gan sava Tiesu palāta, gan arī Senāts. Paralēli tam norisinājās arī diplomātiskā cīņa par jaunās valsts starptautisku atzīšanu un tiesību sistēmas izveidošana.

Arī juristi aktīvi iesaistījās gan politiskajās partijās un parlamentārajā darbā, gan arī uzņēmās amatus tiesu resoros. Un nereti gadījās, ka juristi pa dienu sprieda tiesu tiesnešu mantijās, savukārt vakaros jau kā deputāti piedalījās Tautas padomes un Satversmes sapulces sēdēs, aizstāvot savu pārstāvēto partiju politiskās intereses. Daudzus pirmos Latvijas tiesu tiesnešus mēs krietni labāk zinām kā politiķus. Tomēr jau visai drīz Latvijas juristiem vajadzēja izšķirties par iespējām demokrātiskā tiesiskā valstī savienot tiesneša amatu ar politiķa karjeru. 1920. gada 20. decembrī Latvijas Senāts šajā jautājumā nebija vienprātīgs.

Senatoru vairākums uzsvēra, ka nav pieļaujama tiesnešu līdzdalība politiskajās partijās un parlamentārajā darbā. Tiesu neatkarības princips liedzot tiesneša darbu savienot ar politiķa karjeru. Viens no konsekventākajiem šīs pozīcijas aizstāvjiem bija Senāta Apvienotās sapulces priekšsēdētājs Kristaps Valters. Viņš ne vien norobežojās no politiskās darbības, bet arī atteicās no tieslietu ministra amata un kandidēšanas uz Valsts prezidenta amatu.

Savukārt Senāta virsprokurors Voldemārs Zāmuels, visumā piekrītot Senāta vairākumam, tomēr akcentēja Latvijas īpašos apstākļus. Kamēr vēl tikai tiekot veidoti valsts pamati, visiem un jo īpaši juristiem esot jāpiedalās valsts uzbūves darbā, politiskajās partijās un Satversmes sapulcē.

Senāta lēmums izšķīra daudzu juristu karjeras. Vieni palika tikai tiesās, citi aizgāja politikā. Taču gandrīz pēc piecpadsmit gadiem juristiem atkal bija jāizšķiras starp tiesu neatkarību un politiku.

Pēc 15. maija K. Valters atteicās atzīt Kārļa Ulmaņa apvērsumu par likumīgu, kā arī noraidīja K. Ulmaņa ievēlēšanu par Senāta goda tiesnesi. Pavisam drīz viņš arī aizgāja pensijā. Savukārt V. Zāmuels kā zvērināts advokāts aizstāvēja režīma pretiniekus un konfliktēja ar K. Ulmani atbalstošajiem tiesnešiem.

Iespējams, ja 1934. gada 16. maija rītu Rīgas pilī būtu sagaidījis K. Valters, nākamās paaudzes varētu lepoties ne tikai ar pirmajiem diviem prezidentiem – demokrātiem. Tāpat arī, iespējams, tiesneša mantija V. Zāmuelam būtu ļāvusi ar tiesas spriedumiem ierobežot autoritārā režīma nostiprināšanos.