Kā jūties, cienījamais “Jurista Vārda” lasītāj, pēc Lieldienām?

Kāds no mums pēc gavēņa ir baznīcā svinējis Kristus Augšāmcelšanās svētkus, kāds lielāku uzsvaru licis uz senlatviešu Lielās dienas tradīcijām, vēl kāds cits ir veiksmīgi apvienojis gan kristīgos, gan pagāniskos latviešu ieradumus. Protams, vēl kāds varbūt nav svinējis neko, tikai izbaudījis valstī oficiāli noteiktās Lieldienu brīvdienas.

Par to tad arī šoreiz gribētu dalīties pārdomās – par valsts noteiktajām svētku un atzīmējamām dienām kalendārā, kas tāpat kā (Latvijā diemžēl ļoti daudzie) atceres un sēru datumi ir viens no jebkuras valsts raksturojumiem.

Nav šaubu, ka Latvijas kā nacionālas valsts svarīgākie svētki ir dibināšanas datums – 18. novembris, arī 11. novembris, kad svinam izšķirošo uzvaru Latvijas Brīvības cīņās, 4. maijs, kad tika pieņemta Latvijas Republikas Neatkarības deklarācija, un citi mūsu valsts vēsturē būtiski datumi, tostarp arī traģiskāko Latvijas vēstures lappušu pieminēšana (17. jūnijs – okupācijas diena, 14. jūnijs un 25. marts – komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienas).

Līdzās šiem valstiski nozīmīgajiem datumiem ļoti būtiska Latvijas kalendāra sastāvdaļa ir kristīgie svētki (Lieldienas, Vasarsvētki, Advente, Ziemassvētki) un, protams, skaistākie latviešu tradicionālie svētki – Līgo vakars un Jāņu diena.

Tālāk seko dažādi citi svētki un piemiņas dienas (Starptautiskā sieviešu diena, Tēva diena, Mātes diena, Eiropas diena, Zinību diena, Jūras svētki utt.).

Kaut gan Latviju tādas diskusijas, paldies Dievam, vēl nav sasniegušas, jāatzīmē, ka Eiropā ir valstis, kur spriež par kristīgo svētku izņemšanu no kalendāra, jo šādu svētku oficiāla svinēšana var aizvainot citu reliģisko grupu pārstāvjus un ateistus. Un, starp citu, jau šobrīd netrūkst iestāžu un uzņēmumu, kas, šādas tolerances vadīti, Ziemassvētku laikā sūta apsveikumus ar “sezonālajiem” (ziemas?), nevis Ziemassvētku sveicieniem.

Gribētos cerēt, ka Latvijā šāda diskusija, ja arī izraisītos, negūtu lielu atbalstu. Jo viena no Latvijas, tāpat kā pārējo Eiropas valstu, identitātes un kultūras sastāvdaļām un saknēm ir kristietība (nerunāsim šoreiz par veidu, kā tā uz Latviju tika “atnesta”). Pat ja eiropietis nepraktizē šo reliģiju, kristietība caurauž mūsu morālos priekšstatus, mākslu, politiku, literatūru un, starp citu, arī tiesības (“Tev nebūs nokaut”). Arī cilvēktiesību, kuru vārdā tiek aicināts oficiāli neuzspiest kristīgos svētkus, izcelsme ir meklējama tieši kristietībā dibinātajā izpratnē par visu cilvēku vienlīdzību (jo Dievs jebkuru cilvēku radījis pēc sava tēla un līdzības).

Tātad kristīgie svētki kalendārā ir Latvijas kā eiropeiskas valsts identitātes un kultūras sastāvdaļa un kā tādi, protams, nav pretrunā arī ar Satversmes 99. pantu (“Baznīca ir atdalīta no valsts”).