Vēl vecā gada nogalē dažas augstākās valsts amatpersonas atzina, ka šī gada galvenais notikums būs 18. februāra referendums par Satversmes grozījumiem, kuri saistīti ar krievu valodas statusa maiņu Latvijā. Šādi izsakoties, valsts amatpersonas apliecinājušas savu bezspēcību sasniegt ko labu, jo gribētos cerēt, ka šogad tomēr notiks kaut kas gaišs, kas nesīs laimi un cerību visai Latvijas sabiedrībai.

Tomēr šis pasākums, iespējams, februāra cīruļputenī ietērpts, noteikti radīs plašu rezonansi. Par to runā un runās ne tikai politiķi, pelnot plusiņus un mīnusiņus politiskajai karjerai, bet, atšķirībā no citiem gadījumiem, arī katrs Latvijas iedzīvotājs.

Ejot vai neejot uz referendumu, katram, savā ziņā spiestā kārtā, būs jāatbild uz jautājumu, kurā ir tikai divas atbildes – par vai pret. Šādi jautājumi nekad nav viegli, jo liek pieņemt izšķirošu un atbildīgu lēmumu.

Lai formulētu savu nostāju, nepieciešama informācija. Naivi gaidīt, ka visi dosies uz grāmatnīcu vai bibliotēku, lai padziļināti iepazītos ar publikācijām par demokrātiju un Latvijas valsts veidošanās vēsturi. Tāpēc būtiska loma sabiedrības informēšanā jāuzņemas pilsoniskajai sabiedrībai un valstij.

Informējoši pasākumi par sabiedrībai un valstij svarīgiem jautājumiem ir atbalstāmi, jo tuvredzīga ir tāda valsts politika, kas slēpjas aiz ignorances plīvura. Domājot par visiem valsts pilsoņiem, jāuzrunā visas sabiedrības grupas. Referenduma kontekstā sniegtajai informācijai jābūt skaidrojošai, nevis vienpusējai kā reklāmai par viena vai otra viedokļa atbalstīšanu.

Kampaņveidīga informācija īsi pirms paša notikuma ir neefektīva, jo atbaida un liek apšaubīt sniegtās informācijas patiesumu. Informējošiem pasākumiem un diskusijām jābūt pastāvīgām un visaptverošām. Turklāt informācijai jāsasniedz ne tikai radi Rīgas priekšpilsētās, bet arī Latgales pierobežā.

Pastāvīgas informācijas un diskusijas trūkums noved strupceļā, ko ļoti labi redzam saistībā ar referendumu. Turklāt diskusijās par sasniegumu jāatzīst nevis problēmas konstatēšana, bet sasniegtais risinājums. Šai sakarā vēl jāpiebilst: neizprotama ir situācija, ka 21. gadsimtā Latvijas pierobežas iedzīvotāji nespēj saredzēt un sadzirdēt no netālās Rīgas raidītos televīzijas un radio kanālus.