Kāpēc valsts pievērš tik lielu uzmanību konflikta atrisināšanai, nevis konflikta novēršanai? Vai tāpēc, ka konflikta gadījumā ir jau zināmais, savukārt pirms tam ir pārmērīgi daudz nezināmo?

Miglainā trešdienas vakarā vairāki transportlīdzekļu vadītāji apzināti vai aiz neuzmanības krustojumā netālu no manas mājas ignorēja aizlieguma zīmi griezties pa kreisi. Krustojumā radās sastrēgums, transpotlīdzeļu vadītāji viens uz otru taurēja ar skaņas signāliem un mirkšķināja ar tālajām gaismām. Konkrētās ceļa zīmes neievērošana notiek regulāri, un nekas neliecina, ka tas reiz beigsies. Labi zinot šādu transpolīdzekļu vadītāju maršruta izvēli, nedaudz tālāk ceļu policija tos visus sagaida ar atplestām rokām un ar gandrīz gatavu administratīvā pārkāpuma protokolu.

Valsts varas pārstāvji apzināti pieļauj satiksmes drošības apdraudējumu un cilvēku savstarpējas neiecietības veidošanos, lai izpildītu nebūt ne svarīgāko uzdevumu – sodīšanas funkciju. Vai valsts būtu izdarījusi pašu galveno – nodrošinājusi sabiedrisko kārtību, ja krustojumā būtu notikusi avārija un būtu cietušie? Ar sodīšanu panāktais labums ir nesamērīgs ar to, kādi riski pastāv ceļu satiksmes drošībai. Šī situācija atgādināja kādā filmā teikto, ka vieglāk ir pierādīt slepkavību, nevis tās mēģinājumu. Ir līķis, ir slepkavība un vainīgais. Līdz ar to vairs nav tik daudz nezināmo, tikai – kas ir vainīgais?

Šāda valsts rīcība un tiesību idejas izpratne ir bīstama un tiesiskā valstī nepieļaujama. No tiesību pārkāpuma gūtajiem labumiem, lai kādi tie arī būtu, nav attaisnojuma. Tiesiskumu un taisnīgumu var sasniegt nevis caur konfliktu, bet tikai caur savlaicīgu tiesību un tiesisko interešu aizsarzību jeb tiesisko prevenciju. Valstij ir pienākums darīt visu, lai veidotos pēc iespējas mazāk tiesisko konfliktu, un primāri jārūpējas par tiesisko mieru (drošību).

Ja, piemēram, Vācijā, Igaunijā, Somijā un Lielbritānijā ir pieņemts tiesiskais regulējums par preventīvajiem piespiedu līdzekļiem, tad Latvijā tas ir tikai idejas līmenī. Latvijā konfliktu risināšanas tiesību normu ir nesalīdzināmi vairāk nekā preventīvo tiesību normu un instrumentu. Valsts konfliktu un sodīšanu nedrīkst turēt lielākā cieņā nekā daudz efektīvāko līdzekli – prevenciju.

Ja preventīvos instrumentus neizmanto vai izmanto nepilnīgi, nenovēršami rodas tiesību un tiesisko interešu pārkāpumi un personām tiek nodarīti zaudējumi. Rezultātā rodas konflikti, kuru risināšanai valstij ir jārada tiesas. Vieglprātīgā attieksme (iecietība) pret konfliktu neizbēgami rada tiesu nosolodzi. Kā redzams, tam ir domino kauliņu efekts, tomēr domino kauliņam jābūt nevis konfliktam, bet tiesiskajam mieram.