Mulsina raksta 1.3.nodaļa, ņemot vērā, ka gan KcL, gan Senāta prakse ir skaidri atzinusi, ka valdes locekļu atbildības izvērtēšanā vaina kā kritērijs nav jāvērtē. Arī pie \"prettiesiskas darbības\" kritērija prasības ir mazākas, respektīvi jāvērtē darbība vai bezdarbība, kam nav obligāti jābūt prettiesiskai pēc savas iekšējās būtības. Šajā ziņā 1.2.nodaļas nosaukums un ievads ir pretrunā ar paša autora vēlāk norādīto par to, ka arī tiesiski noslēgts darījums var būt pamats valdes locekļa atbildībai, ja tā rezultātā sabiedrībai ir nodarīts zaudējums. Atbildība arī par tiesiskām darbībām skaidri demonstrē valdes locekļa paaugstināto atbildības pienākumu, jo loģiski, ka ne viss, kas ar likumu ir atļauts, būs izdevīgs sabiedrībai arī no ekonomiskā viedokļa.