Pagājušajā nedēļā Tieslietu ministrija rīkoja konferenci par cietušo kompensācijām kriminālprocesā. Ik dienu notiek noziedzīgi nodarījumu, kuru rezultātā cieš cilvēki. Valsts konstatē noziedzīgā nodarījuma faktu, noskaidro iespējamo vainīgo, sniedz notikuma juridisku vērtējumu un nepieciešamības gadījumā piemēro vainīgajam sodu.

Tomēr nereti visā šajā procesā tiek aizmirsts galvenais – cietušais. No vienas puses, varētu teikt, ka valstij par to nav nekāds daļas, jo par visiem pretlikumīgas rīcības rezultātiem ir atbildīgs tikai un vienīgi noziedzīgā nodarījuma izdarītājs. Valsts to ir noskaidrojusi un sodījusi – tātad taisnīgums ir triumfējis.

Tomēr, vai tiešām tā var teikt, ja sabiedrībā paliek cilvēki, kuru dzīve noziedzīga nodarījuma rezultātā ir mainījusies. Veselības bojājuma rezultātā un psiholoģiski pārdzīvojot notikušo, atsakoties no personīgiem dzīves sapņiem un profesionāliem izaicinājumiem. Šādu cilvēku klātbūtne maina arī sabiedrību kopumā. Jo cietušo (ne)spēja integrēties sabiedrībā, ņemot vērā noziedzīgā nodarījuma sekas, nav tikai viņu pašu problēma. Arī cietušo līdzcilvēkiem un sabiedrībai kopumā ir svarīgi mazināt vai pat pilnībā izslēgt noziedzīgā nodarījuma sekas un ietekmi uz nodarījumā cietušā cilvēka dzīvi. Tam ir gan sociāla, gan ekonomiska nozīme.

Tādējādi kriminālprocesa mērķis nav tikai vainīgās personas notiesāšana un soda piemērošana, bet arī cietušās personas atgriešana sabiedrībā. Valstij jārada visaptveroša cietušo atbalsta sistēma kā mērķtiecīgi orientētu pasākumu kopums. Cietušajiem nepieciešama savlaicīga – gan emocionāla, gan juridiska, gan materiāla – palīdzība.

Igaunijas valdība apstiprinājusi programmu "Creation of the system of aid to victims of crime", kuras mērķis ir radīt šādu cietušo atbalsta sistēmu, veidot saprotošu un atbalstošu sabiedrisko noskaņojumu, nodrošināt palīdzību cietušajiem, veidot cietušo reģistru, kā arī veikt pētniecību, rosinot un izstrādājot nepieciešamās normatīvo aktu izmaiņas.

Igaunijā cietušo atbalsta pakalpojumi ietver konsultācijas, kompensāciju un palīdzību cietušajiem, savstarpēji sadarbojoties valsts un pašvaldību iestādēm un juridiskajām personām. Cietušajiem tiek sniegts atbalsts arī samierināšanā, kā arī psiholoģiska palīdzība gadījumos, ja pārkāpums nav atzīstams par noziedzīgu nodarījumu. Pārsvarā tas attiecas uz vardarbību ģimenē, kuras sekas nesasniedz kriminālnozieguma sekas. Tāpēc valsts kompensācija noziedzīgos nodarījumos cietušajiem un juridiskā palīdzība ir tikai divi mazi šīs iespējamās sistēmas elementi.

Latvijā būtu jāveido arī cietušo fonds. Fondā jāuzkrāj līdzekļi no naudas sodu iemaksām un dažādu zaudējumu piedziņām no personām, kas pārkāpušas likumu. Eiropā darbojas dažādi modeļi. Lietuvā fonda līdzekļus veido valsts budžeta līdzekļi, savukārt Zviedrijā Cietušo fonda galvenais finansējuma avots ir nodeva, kura tiek saņemta no visām personām, kas Zviedrijā notiesātas ar brīvības atņemšanas sodiem.

Kriminālprocesā ne tikai sodam jābūt humānam, bet arī valsts un tās pārstāvju attieksmei pret cietušo jābūt cilvēcīgai.

Turklāt ne visos gadījumos tam nepieciešami papildu finanšu līdzekļi. Cilvēcīgumu var prasīt no ikviena. Cilvēciska attieksme neko neatņem, bet tikai vairo.