Aplūkojot likuma “Par tiesu varu” nesenos grozījumus, visai ticama šķiet varbūtība, ka Latvijas tieslietu sistēmu ilgtermiņā saturiski daudz vairāk ietekmēs nevis tie jaunieviesumi, kas raisīja viskarstākās debates (daļa no tām tika atspoguļota arī pagājušajā JV, piemēram, par to, kā saukt augstāko tiesu instanci Latvijā vai kā reorganizēt Augstākās tiesas palātu darbu), bet gan šķietami “tehniskas” un patiesībā pašsaprotamas lietas, par kuru ieviešanu likumdevējs beidzot pieņēmis lēmumu. Viena no tādām – pienākums ar 2013. gada 1. septembri publiskot tiesu praksi: “Atklātā tiesas sēdē pieņemtus tiesas spriedumus pēc to spēkā stāšanās publicē mājaslapā internetā, ja likumā nav noteikts citādi. Tāpat publicē arī tiesas lēmumus Ministru kabineta noteiktajā apjomā.”

Jāatgādina, ka līdz šim bez maksas internetā bijuši pieejami tikai administratīvo tiesu nolēmumi, kā arī – izlases veidā – Augstākās tiesas prakse. Par nepieciešamību publiskot arī citu tiesu nolēmumus Latvijā bez panākumiem runāts burtiski bezgalīgi ilgi. Beidzot varam pamatoti cerēt, ka tas īstenosies!

Nākamais – un ne mazāk būtiskais – ir jautājums par formu, kāda tiesu prakse tiks publiskota. Likums nosaka: “Publicējot tiesas nolēmumus, aizsedz to informācijas daļu, kas atklāj fiziskās personas identitāti.” Šķiet, ka tomēr būtu nepieciešama plašāka tiesībnieku diskusija un vienota izpratne par to, kā saprātīgi īstenot šo likumdevēja noteikto anonimizācijas prasību – tā, lai tiesu nolēmumu publiskošanu galu galā nepadarītu pagalam bezjēdzīgu.

Kā savdabīgu piemēru, kas raisa pārdomas, var minēt portālā www.tiesas.lv lasāmo Administratīvās rajona tiesas 2013. gada 19. jūlija spriedumu lietā, kas jau izpelnījusies plašāku Latvijas sabiedrības uzmanību. Lietas būtība – kāda bērna vecāki vēlējušies panākt, lai viņu Vācijā dzimušajam bērnam – Vācijas un Latvijas dubultpilsonim – arī Latvijas Republikas pasē vārdu ierakstītu tādā pašā formā kā Vācijā izdotajos dokumentos, t.i., pretēji latviešu valodas citvalodu īpašvārdu atveides principiem, nepievienojot vārdam galotni.

Tiesas spriedumā tātad dabiski daudzkārt minēts šī bērna vārds gan vāciskajā formā, gan latviskotā veidā, analizētas konsekvences un asociācijas, ko varētu raisīt dažādu formu lietošana dokumentos utt. Anonimizācijas procesā visos gadījumos un formās bērna vārds aizstāts ar iniciāļiem, piemēram: “Izskatāmajā lietā PMLP ir lēmusi, ka pieteicējs reģistrējams Iedzīvotāju reģistrā ar vārdu H.B., nevis ar vārdu H.B., kā norādīts viņa dzimšanas un otras pilsonības valstī – Vācijā – izdotajā dzimšanas apliecībā un pasē.”

Interesanti, ka publiskotajā spriedumā “anonimizēts” turklāt arī kāds ļoti ievērojams Trīrē dzimis un Londonā miris 19. gadsimta domātājs, jurists, ekonomists, sociālisma mācības izstrādātājs un citastarp arī sociālistiskās tiesību skolas pamatlicējs, viens no Komunistiskās partijas manifesta sarakstītājiem un fundamentālā “Kapitāla” autors (drošības pēc nesauksim šeit viņu vārdā!), ar kuru, pēc vecāku domām, varētu asociēties bērna uzvārds gadījumā, ja tam tiktu pielikta latviešu valodas galotne: “Personas vārda atšķirība arī tikai par vienu burtu ir ļoti nozīmīga – tā konkrētajā gadījumā “M.” ir uzskatāms par pilnīgi patstāvīgu vārdu, bet vārds “M.”, ņemot vērā, ka bērnam ir arī vācu izcelsme, jau rada zināmu asociāciju, piemēram, ar K.M.”.

Šķiet, ka šāda anonimizācijas pakāpe sprieduma publiskošanu konkrētajā gadījumā tomēr novedusi ad absurdum, jo faktiski neļauj saprast tā lasītājam nedz faktisko situāciju, nedz pieteicēju argumentāciju, nedz arī tiesas motīvus. Diezin vai tāda ir bijusi likumdevēja griba un likuma “Par tiesu varu” mērķis.