Morālā kaitējuma formulējums

Latvijā morālā kaitējuma institūts sācis veidoties tikai pēc valstiskās neatkarības atjaunošanas 1990. gada 4. maijā, taču patlaban tas aptver gan civiltiesiskās, gan administratīvi tiesiskās, gan krimināltiesiskās attiecības. Termins "morālais kaitējums" Latvijas normatīvajos tiesību aktos pirmoreiz tika definēts 2005. gada Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likumā.¹ Morālā kaitējuma formulējumi ir dažādi, Civillikumā ietvertais ir senāks nekā Kriminālprocesa likumā minētais, taču no praktiskā viedokļa būtībā ir vienalga, kā to nodēvējam, ietverot definīcijā goda un cieņas aizskaršanu, fiziskas vai garīgas ciešanas vai tamlīdzīgi, taču visbūtiskākās ir summas, kas tiek pieprasītas par nodarīto morālo kaitējumu.

Tiek uzskatīts, ka visatbilstošākais morālā kaitējuma skaidrojums ir tāds, kurā ietilpst gan fiziskas ciešanas, gan morāls aizskārums. Morāls kaitējums ir subjektīvs jēdziens, tas ir personas iekšējs pārdzīvojums, personas subjektīvas ciešanas konkrētos faktiskajos apstākļos. Fiziskās ciešanas ietver fiziskas sāpes, sakropļojumus u.tml., bet morālais aizskārums var būt gan bailes, emocionāls šoks, pazemojums, gan psihiskā, garīgā stāvokļa izmaiņas, nemiers. Morālais kaitējums ir fiziskās personas ciešanas, kuras tai izraisījis būtisks šīs personas tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu prettiesisks aizskārums.

Morālā kaitējuma summu novērtēšana

Morālā kaitējuma summas apmēru nosaka cietušais.