Nebeidzu brīnīties, cik bieži Baltijas valstīs var vienlaicīgi notikt līdzīga rakstura lietas. Latvijā šobrīd aktīvi un emocionāli notiek diskusija, vai paredzēt kriminālatbildību par PSRS un nacistiskās Vācijas pret Latviju īstenotās agresijas publisku noliegšanu, attaisnošanu, slavināšanu vai rupju trivializēšanu. Paredzams, ka personu krimināli varēs sodīt arī tad, ja tā publiski būs rupji trivializējusi genocīdu, noziegumu pret cilvēci, noziegumu pret mieru vai kara noziegumu. Patlaban ar brīvības atņemšanu var sodīt par šādu noziegumu publisku noliegšanu vai attaisnošanu. Saeimas Juridiskā komisija veikusi izmaiņas sākotnējā likumprojektā, kurā bija paredzēts sods par attiecīgo faktu "ļaunprātīgu, rupju vai aizvainojošu apšaubīšanu" – šis formulējums tika aizstāts ar vārdiem "rupju trivializēšanu".

26. februārī Lietuvas Konstitucionālā tiesa sāka skatīt lietu, kurā būs jāsniedz skaidrojums par jēdziena "genocīds" attiecināšanu uz PSRS darbībām Lietuvas okupācijas periodā. Konstitucionālā tiesvedība ierosināta pēc parlamenta deputātu un vairāku tiesu pieteikumiem, norādot, ka Lietuvas likumā sniegtā jēdziena "genocīds" saturs ir plašāks, nekā to nosaka starptautiskās tiesības.

Satversmes tiesai nav bijusi iespēja par to izteikties, lai gan šis jautājums ir bijis aktuāls arī Latvijā. 2005. gada 3. maija "Jurista Vārda" numurā Mārtiņš Paparinskis rakstā "Deportāciju prāvas: starptautisko tiesību skatupunkts" jautā: normas nosaukumā likumdevējs ir licis vārdus "Noziegumi pret cilvēci, genocīds", kas izraisa gluži loģisku jautājumu par to, kas – noziegumi pret cilvēci vai genocīds – ir kriminalizēts ar šo normu? Šobrīd likumdevējs Krimināllikuma 71. un 71.² pantā genocīdu nošķīris no noziegumiem pret cilvēci. Genocīds ir tikai ļoti sašaurināti noziegumi pret cilvēci. Genocīds ir uzbrukums nevis jebkurai grupai, bet tikai kādai no četrām uzskaitītajām – nacionālai, etniskai, rases vai reliģiskai. Šāda izpratne iekļauta arī Latvijas Krimināllikumā.

Tomēr Lietuvā Krimināllikums jēdzienā "genocīds" ietver ne tikai iepriekš minētās četras, bet arī vēl divas grupas – sociālu vai politisku. Strīds ir par to, vai lietuviešu partizānu, kas 1940.–1960. gadā cīnījās pret PSRS, iznīcināšana atzīstama par genocīdu.

Lietuvā valda dažādi viedokļi un parlaments nav spējīgs atrisināt šo jautājumu, tāpēc tas būs jāizšķir konstitucionālajai tiesai. Parlamenta vājumu jeb nevarīgumu spiestā kārtā nāksies risināt konstitucionālai tiesai. Tomēr kopumā valsts vara, cerams, radīs atbildi uz sabiedrības uzdoto problēmjautājumu. Raudzīsim, vai Lietuvas Konstitucionālā tiesa pārsteigs un vai tās izdarītie secinājumi un izmantotie argumenti būs attiecināmi arī uz Latvijas situāciju.