Par to, vai juristu kļūdas laupa dzīvību, var strīdēties!
Piemēram, bija dzīves apbružāts jurists V.H., kurš vērsās Administratīvajā tiesā par necilvēcīgajiem apstākļiem Jēkabpils izolatorā.
Tiesa taisīja V.H. labvēlīgu spriedumu. Jurists, ieraugot četrciparu summu spriedumā, ķēra pie sirds un nokļuva slimnīcā ar infarktu.
Pēc pāris dienām V.H. saņēma papildspriedumu, kurā summa vēl bija nedaudz noapaļota uz augšu.
Papildspriedums piebeidza V.H., - sirds neizturēja, ieraugot apaļīgo summiņu, sievas dzīves juridiskajam pabērnam nebija, tikai piedzīvotāja, kura joprojām netic, ka spriedumā norādīta summa nav ļauns joks (spriedums netika pārsūdzēts un ir stājies spēkā).

Pirmais jautājums – kāpēc un kāpēc tieši tagad? Lai “optimizētu un efektivizētu tiesas procesu norisi vispārējās jurisdikcijas tiesās, vienlaikus nonākot pie tiesiska un taisnīga rezultāta katrā lietā”? Ja prezumējami nekvalitatīva pārstāvība ir tik nozīmīgs iemesls procesa kavēšanai un advokātu process – ideāls un pēdējais (jo CPL efektivitātes limitu esot sasniedzis) pretlīdzeklis, varbūt to sākumā ieviest, piemēram, administratīvajā procesā? Tur lietas neizskata ievērojami ātrāk kā civilprocesā.
Otrkārt, vai “nekvalitatīvie pārstāvji” patiesībā ir sliktāki kā “prezumējamie profesionāļi”? Skaidru pētījumu nav un nebūšot, tikai kaut kāda statistika un novērojami praksē.
Treškārt, vai kvalitāte un ātrums vienmēr ir savienojami? Kā vēsta sakāmvārds: ātri skrien – ātri krīt, ātrums liels pie muļķiem mīt. Nepraša vai nezinītis procesā var iesniegt savu makulatūru, apcerējumus un citus garadarbus, bet tiesnesim būtu jāspēj pelavas no graudiem knaši nošķirt. Toties šķietami profesionāli uzrakstīti, argumentēti lūgumi, sūdzības u.tml. procesu var sarežģīt un paildzināt neiedomājami, ja vēl tas profesionālis nav tik godprātīgs kā papīra tiesības prasa vai arī ļaujas klienta iespējami nekrietnajām vēlmēm.
Ceturtkārt, vai tiešām nav citu līdzekļu, kas neietekmētu tik ļoti personas, bet nebūtu sliktāki pat par cēlākajām advokātu procesa sapņu pilīm? Lai arī tas prasītu līdzekļus, tomēr virknē publikāciju ierosinājumi jau ir izteikti – palielināt tiesnešu skaitu, palielināt un pieņemami apmaksāt tiesu personāla darbu, arī tiesnešu profesionalitāte un bargums, piemērojot procesuālās sankcijas varētu līdzēt.
Piektkārt, kāpēc valsts grib apspiest personas privātautonomiju, izvēles iespējas un apšauba tās spēju izvēlēties pieņemamu pārstāvi? Jau Bukovskis reiz rakstīja, ka “atšķirībā no kriminālprocesa, civilprocesā valsts nav ieinteresēta: valstij ir pilnīgi vienalga, vai parādnieks samaksās savu parādu, vai pulksteņu taisītājs atdos atpakaļ izlabošanā pieņemto pulksteni [..]. Kas grib izlietot savas tiesības, tam par to pašam jārūpējas.” Ja advokāta statuss būtu tāds profesionālisma zīmols, vai vispār kādam rastos vēlme izraudzīties sev pārstāvi-vienkāršo juristu, ar kura palīdzību uzvarēt tiesas procesā prezumējami būtu vairāk laimīga nejaušība, ne viņa darba rezultāts. Vai ir kāda aptauja par neapmierinātību ar juristu pakalpojumiem (salīdzinājumā ar advokātu pakalpojumiem), noteikts juristu neprofesionalitātes uztveres indekss vai vismaz aptaujāta sabiedrība?
Visbeidzot, kālab juristi būtu jāsalīdzina ar ārstiem? Ja pirmo neprasme civilprocesā varētu aizskart mantiskās intereses, tad ārstu rīcība skar veselību un dzīvību. Zaudēt naudu mēs varam gandrīz ik uz soļa, virkne profesiju un arodu tiešā vai netiešā veidā var ietekmēt finansiālo stāvokli. Varbūt zvērināts pārdevējs varētu atturēt no neapdomīga jauna un nelietderīga tehnoloģiju brīnuma iegādes vai zvērināts ātro kredītu izsniedzējs glābt no parādu jūga?