Lielā vienprātībā – ar 90 deputātu balsīm – 12. Saeima pagājušajā nedēļā izveidoja divas parlamentārās izmeklēšanas komisijas. Neskatoties uz jaunizveidoto komisiju visai komplicētajiem nosaukumiem (viens ir 42, bet otrs 32 vārdus garš!), apņemšanās ir skaidra: deputāti pētīs Zolitūdes traģēdijas apstākļus un valsts rīcību tās sakarā, kā arī bankas "Citadele" akciju pārdošanas procesu. Savās pirmajās sēdēs jaunizveidoto komisiju locekļi izvēlējās vadību, par priekšsēdētājiem ieceļot divus labi zināmus Latvijas tiesībniekus – frakcijas "No sirds Latvijai" deputātus Ringoldu Balodi (Zolitūdes traģēdijas komisija) un Gunāru Kūtri ("Citadeles" pārdošanas komisija).

Satversmē paredzētās "parlamentāriskas izmeklēšanas komisijas" ir viens no instrumentiem, ko Saeima līdzīgi citu valstu likumdevējiem izmanto, īstenojot kontroles funkciju pār izpildvaru. Parlamentārās izmeklēšanas komisiju likums nosaka kārtību, kādā šādas institūcijas Latvijā darbojas, un visai plašas to pilnvaras.

Diemžēl līdzšinējā parlamentārās izmeklēšanas komisiju darbība Latvijā nav bijusi ļoti veiksmīga un to gala ziņojumos, kas ir šādu komisiju darba rezultātu rādītājs, sabiedrībai iepriekš nezināmus secinājumus, kā arī praktiskus parlamentāriešu ieteikumus atrast ir diezgan grūti.

Lai atceramies, piemēram, divus gadus (2007–2009) strādājušās parlamentārās izmeklēšanas komisijas sakarā ar iespējamu pretlikumīgu un neētisku rīcību tieslietu sistēmā gala ziņojumu ("Latvijas Vēstnesī" publicēts 19.06.2009.)!

Šī Saeimas deputāta Jura Dobeļa vadītā komisija pētīja kāda J. Brūkleņa izdotās grāmatas "Tiesāšanās kā ķēķis" iespējamo atbilstību realitātei un šai sakarā nepieciešamās pārmaiņas tiesu varā.

Astoņas lappuses garais komisijas divu gadu darba kopsavilkums ir aizraujoša lasāmviela arī pēc pieciem gadiem – gan gluži neticamās aptuvenības, gan visai negaidīti salikto akcentu ziņā:

"Zināmu laiku tieslietu sistēmā bija vērojama paaugstināta psiholoģiskā spriedze. Ne pirmo reizi izskanēja jautājums par to, kas īsti notiek tieslietu sistēmā. Te uzreiz jāuzsver, ka jautājumi par tiesu varas neatkarību un sabiedrības uzticību tiesu varai vienmēr ir bijuši un būs īpašā sabiedrības interešu lauciņā."

"Pēc augstākminētās publikācijas parādīšanās tās negatīvais iznākums bija attiecību pasliktināšanās starp tiesu varas profesijām. [..] attiecības starp advokātiem un tiesnešiem kļuva redzami saltas ar savstarpējām aizdomām un piesardzību."

"[..] publicētās sarunas attiecas uz diezgan paseniem pagātnes notikumiem, cerot, ka kaut kas līdzīgs šodien nebūtu iespējams. [..] Ir neapšaubāmi, ka tiesu sistēma ir ievērojami progresējusi, raugoties no vairākiem viedokļiem, arī no kadru viedokļa."

"Lai radītu kādu kopējo vērtību apjomu, vispirms tomēr katrai profesijai pašai jārūpējas par savu ētisko un arī disciplināro atbildību. Tātad nonākam pie juridisko profesiju pienākuma nodrošināt pašregulējumu."

"Reizēm nākas secināt, ka dažs labs jurists ir iesaistījies kādu politisko vai ekonomisko reizēm savstarpēji saistīto grupu cīņās, tāpēc ir jāpievērš īpaša uzmanība tām tiesību normām, kas ir divdomīgi interpretējamas [..]."

Gala ziņojumu noslēdz trīs pamatprincipi, kurus komisija iesaka ievērot turpmākajā tieslietu sistēmas attīstībā. Vienā no tiem parlamentārieši delikāti iezīmējuši savu kompetenci attiecībās ar tiesu varu: "Latvijas Republikas Saeimai ir iespēja arī turpmāk pastāvīgi piedalīties tieslietu sistēmas uzlabošanas darbā, taču tam jānotiek bez skaļa populisma, publiskas izrādīšanās un nopietni sadarbojoties ar zinošiem ekspertiem."

Gribētos cerēt, ka 12. Saeimas izveidoto parlamentārās izmeklēšanas komisiju gala ziņojumi būs jēgpilnāka lasāmviela.