Pašlaik pastāvošo izpratni par prekluzīvu termiņu Augstākās tiesas Civillietu departaments raksturojis šādi: "Tā kā prekluzīvs termiņš ir subjektīvo tiesību izbeidzošs termiņš, to palaižot garām, iestājas noilgums, kura dēļ izbeidzas ne vien prasības tiesība, bet arī pati saistība (Civillikuma 1893. un 1910. pants)."¹ Savukārt uz procesuālu termiņu kā prekluzīvā jeb materiāli tiesiskā termiņa pretstatu norādījis Augstākās tiesas Administratīvo lietu departaments: "Administratīvā procesa likums satur tiesisko regulējumu procesuālo termiņu nokavējamu gadījumā, paredzot, ka procesuālos termiņus noteiktajos gadījumos ir iespējams atjaunot. Taču materiāli tiesiskie (prekluzīvie) termiņi, kas norobežo laikā kādu tiesību pastāvēšanu, nav atjaunojami."²

Civilprocesa likuma 406. panta pirmā daļa paredz: "Ja parādnieks uzskata, ka kreditora prasījums nav pamatots pēc būtības, viņš sešu mēnešu laikā no lēmuma [par saistību izpildāmību bezstrīdus piespiedu kārtībā – autora piebilde] noraksta nosūtīšanas dienas var celt prasību pret kreditoru, lai apstrīdētu prasījumu."

Augstākās tiesas Civillietu departaments 2014. gada 12. septembra spriedumā izvirzījis šādu tēzi: "Civilprocesa likuma 406. pantā noteiktais sešu mēnešu termiņš nav prekluzīvs noilguma termiņš – tam ir procesuāla termiņa juridiskā daba."³ Minētā tēze tiek pamatota ar fragmentu no pirmskara Senāta 1932. gada 26. oktobra sprieduma (turpmāk – Spriedums): "Jautājumā par to, vai CPN 239. pantā paredzētais laiks uzskatāms par prekluzīvu termiņu jeb par noilguma laiku, apgabaltiesa gan nepareizi atzīst to par noilguma laiku. [..] Šai jaunai prasībai ir pēc būtības procesuāla līdzekļa, proti, sprieduma pārsūdzēšanas raksturs.