Kaut kur sociālo portālu dzīlēs Seskis atrada informāciju, ka Latvijas teritorijā mitinoties aptuveni 60 000 brašu jaunēkļu, kuri dzīvojot pie vecākiem, un nevēloties dibināt savas ģimenes. Savukārt, V.Kalnozola kungs, publiski proponējot daudzsievības institūta iedzīvināšanu Latvijas sabiedriskās iekārtas perturbatīvajā izplatījumā, norādīja, ka Latvijā esot aptuveni 104 000 vientuļo māmuļu, kuras savām atvasēm dod pakremt asaru slacītus sakasnīšus.
Līdz ar to Seskis pauž savu neizpratni - kādi šķēršļi likumdevējam traucē kreacinēt likumu, ar kuru tiktu reglamentēts, ka izlozes kārtībā vientuļās raudošās māmuļas tiek sadalītas uzturēšanai 60 000 brašuļiem. Tā kā vientuļnieču cipars pārspēj vientuļo vilku skaitu, tad turīgākajiem varētu piešķirt vairākas dzīves sistās dzīvdzemdētājas ar atvasēm, bet, lai atvieglotu mājas soli, tad šādām poligāmijas šūniņām tiktu nodoti īpašumā uzturlīdzekļu nemaksātāju sarakstā esošie dreļļi - lai mazgā grīdas, stumj bērnu ratus, un ravē magones, kas tiek audzētas "magoņu lučiņas" izgatavošanai bērnu mieram.
Nostrādājot noteiktu gadu skaitu un nodeldējot savu parādu Kronim, nemaksātājs varētu atsvabināties no drellības. Lielākajās pilsētās varētu rīkot uzturlīdzekļu nemaksātāju tirdziņus (Andele - Mandele), kur poligīmijas ģinšu pārstāvji varētu mainīt Kroņa piešķirtos nemaksātājus, vai pārdot tos. Piemēram, kādu vecāku, nespējīgāku nemaksātāju iemanīt pret pāris sivēniem vai puisieti - nemaksātāju iemainīt pret uzturlīdzekļus nemaksājošo valkīru - bērnu zīdītāju.
Tā kā risinājums nav nekur tālu jāmeklē, viss šai Pasaulē jau kādreiz ir bijis un aprobēts!