Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk – Satversme) 89. pantā ir noteikts, ka valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar Satversmi, likumiem un Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem. Tādējādi no iepriekš minētā izriet, ka valstij ir pozitīvs pienākums ne tikai izveidot mehānismu, kādā iespējams aizsargāt jau aizskartas tiesības, bet arī novērst iespējamu tiesību aizskārumu, garantējot sabiedrības drošību.

Ievērojot, ka vardarbība var izpausties dažādos veidos un ka tā var būt ar dažādu intensitātes pakāpi, ne visi vardarbības akti sasniedz tādu kaitīguma pakāpi, lai tos varētu kvalificēt kā administratīvu pārkāpumu vai noziedzīgu nodarījumu, tādējādi ir būtiski valstī izveidot mehānismu, kura ietvaros valsts institūciju rīcībā ir instrumenti, kas ļauj rīkoties jau tad, kad pastāv vardarbības riski – pirms ir noticis tiesību normu pārkāpums.