Ņemot vērā, ka šī ir pēdējā augusta nedēļa, gribētos pievērsties nevis kādai tiesību problēmai, bet gan ķert vasaru "aiz astes" un dalīties iespaidos par, iespējams, labāko brīvā laika pavadīšanas veidu – grāmatām.

Šoreiz ne par augstajiem žanriem, bet tiešām izklaides literatūru – kriminālromānu. Un, proti, par Maimas Grīnbergas no igauņu valodas tulkoto Indreka Harglas (Indrek Hargla) romānu "Aptiekārs Melhiors un Olevistes baznīcas noslēpums". Lūdzu, nekādā gadījumā neuztvert to kā slēptu vai atklātu grāmatas reklāmu. Turklāt jāsaka, ka varbūt šī arī nebija pati aizraujošākā mana šīs vasaras "lektīra", tomēr ievērības cienīga noteikti gan. Un ne vien visai aizraujošā sižeta, bet arī vairāku citu iemeslu dēļ.

Pirmkārt, tāpēc, ka gandrīz visi taču esam bijuši Tallinā un vismaz aptuveni pazīstam tās vecpilsētu, lai spētu diezgan precīzi iedomāties, kur risinās romānā aprakstītie notikumi. Otrkārt, tādēļ, ka viduslaiku Tallina ir ļoti līdzīga viduslaiku Rīgai, un savā ziņā grāmata ir aizraujošs ekskurss arī mūsu vēsturē (kas kopš krustnešu ierašanās Baltijā mums faktiski ir kopīga ar igauņiem). Treškārt, – un tas ir galvenais iemesls, kādēļ par Harglas grāmatu rakstu šajā slejā, – šis romāns ir arī elegants ceļvedis viduslaiku partikulāro tiesību vēsturē. Tā, pirmā slepkavība notiek Domkalnā, kas ir bruņinieku ordeņa teritorija un kurā, saprotams, darbojas ordeņa tiesības. Noziedznieks bēg caur pilsētas vārtiem uz Tallinu, kur spēkā ir pilsētas tiesības. Vēl kāda slepkavība tiek atklāta klosterī, un tur visi ir pakļauti baznīcas likumiem. Sīki aprakstītas Tallinas tiesas amatvīru pilnvaras un izmeklēšanas procedūras...

Lasot grāmatu, liekas neticami, ka "normāls" autors varētu pievērst tik lielu uzmanību šādām niansēm. Un nelieli meklējumi interneta dzīlēs atklāj, ka nojautas nav bijušas maldīgas: Indreks Hargla ir ieguvis jurista izglītību Tartu Universitātē, un grāmata ir acīmredzams apliecinājums, ka viņam ir bijusi liela interese par tiesību vēsturi. Turpat, starp citu, mācījies un vēlāk arī strādājis izcilākais igauņu jaunlaiku rakstnieks Jāns Kross (viņa romāns "Profesora Martensa aizbraukšana" ar centrālo – jurista sirdsapziņas un veiksmīgas karjeras – dilemmu noteikti būtu jāiekļauj juridiskās izglītības "obligātās literatūras" sarakstā jau studiju pirmajā gadā!).

Kāds ir secinājums? Jurista rakstīts daiļdarbs spēj būt arī juridiski izglītojošs. Vieglā formā atgādināt kopš studiju laikiem aizmirstas sakarības (Hargls) vai runāt par profesijai vienmēr principiāli svarīgām lietām (Kross).

Protams, mums ir bijis jurists Rainis, kam šogad svinam 150 gadu jubileju. Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētājs Aleksandrs Būmanis latviešu valodā tulkojis ne vien Merķeli, bet arī pasaules klasiķus. Rakstniecībai laiku veltījuši profesori Kārlis Dišlers un Arveds Švābe. Nesenākos laikos dokumentālās prozas laukā darbojies advokāts Andris Grūtups. Bet nav šaubu, ka arī latviešu mūsdienu literatūru interesantāku darītu kāda tiesībnieka darbība daiļliteratūras laukā. "Jurista Vārds" ar prieku ziņotu par šādu jaunumu!