(..) tas , kas rakstīts valsts pamatlikumu grāmatās, ir tikai vienas zināmas valsts satversme un nevar dot atbildi uz jautājumu, kas ir pašas satversmes būtne un jēdziens.

Ja šo jautājumu liek priekšā tieslietu pratējam, juristam, viņš atbildēs apmēram tā: "Konstitūcija (valsts satversme) ir līgums, kuru slēgušas savā starpā augstākā valsts vara un tauta un kurš nosaka pamatus likuma došanai un zemes pārvaldīšanai." Bet, tā kā pastāv republikāniskas konstitūcijas, tad atbilde tiks varbūt dota vēl vairāk vispārējos teicienos, piemēram: "Konstitūcija ir kādā zemē pasludinātais pamatlikums, kurš nosaka tautu sabiedrisku tiesību nokārtošanu jeb organizāciju."

Bet visas šādas un tām līdzīgas formālas tiesiskas jeb juridiskas atbildes tikpat tālu nost no īstās atbildes uz mūsu jautājumu kā likumu grāmatās dotie nosacījumi, jo viņas dod tikai ārēju aprakstu par to, kā parādās satversmes un kādus nolūkus viņas grib sasniegt, bet neaizrāda uz to, kas viņas īsti pēc savas būtnes. Šīs atbildes dod pamatojumus, aprāda tās zīmes, pēc kurām tiesiski var pazīt konstitūcijas jeb satversmes, bet nerunā par šādu satversmju kodolu. Tādas atbildes atstāj mūs nezināšanā par to, vai kāda zināma satversme laba vai nelaba, vai tā vispār iespējama vai neiespējama, vai tai ilgs mūžs būs vai ne. Viss tas ir izzināms tikai no pašas satversmes kodola un būtnes. (..) Satversmes jēdziens – tas ir galvenais avots, no kura izverd visas satversmes māksla un gudrība it kā pati no sevis, par to katrs varēs pārliecināties, tiklīdz pāriesim uz šo jēdzienu.

Jautājums ir: Kas ir satversme, kāda viņas būtne un jēdziens? Lai dabūtu atbildi, mums jāmeklē tādi līdzekļi, pie kādiem vispār jāgriežas, kad grib iegūt pareizu uzskatu uz kaut kādu parādību.