"Ar gandarījumu jāsecina, ka preses darbinieki atmetuši samērā vieglo, bet maz produktīvo paradumu visu kritizēt un kritikas vietā plaši un nopietni cilā jautājumus, kādus rada latviešu cīņas par savu nacionālo stiprumu, par tautas vienošanu, par latviešu garīgo un materiālo kultūru." Un "kad, pārprastas brīvības vārdā, drukātu vārdu sāk izmantot naida sēšanai, cilvēku tikumu bojāšanai [..] tad sabiedrībai ir tiesības un pienākums šādu ļaunprātīgu rīcību pārtraukt." Tā 1936. gadā, divus gadus pēc Ulmaņa valsts apvērsuma, norādīja Latvijas Preses biedrības priekšnieks Jūlijs Druva, rakstā "Mūsu pienākumi" atklādams preses uzdevumus autoritārā režīma ietvaros. Un ar gandarījumu norādīja uz gūtajiem panākumiem: "Mūsu literatūra un prese ar katru mēnesi paliek tīrāka, vērtīgāka un arvienu vairāk apzinās savu lielo audzinošo nozīmi."

Demokrātiskā valstī – gluži pretēji – preses uzdevums, sargājot demokrātijas pamatvērtības, ir pastāvīgi un kritiski sekot visām norisēm sabiedrībā un valsts pārvaldē, tādējādi tieši šie Ulmaņa preses kuratora Druvas minētie "maz produktīvie paradumi" faktiski ir vienīgā brīvas preses (un mūsdienās arī citu mediju) pastāvēšanas jēga.

Autoritārā valstī brīvas preses nav, jo tā acumirklī nonāktu pretrunā ar autoritārisma būtību, atbilstoši kurai nemaldīgais "vadonis" nekad nekļūdās un sev personīgi uzticīgās tautas priekšgalā droši soļo pretim gaišajai nākotnei. Jebkāda kritiska attieksme signalizētu par vadoņa neveiksmēm. Piemēru diemžēl netrūkst arī šajās dienās. Krievijas centrālie masu mediji izvairās ziņot pat par sniega vētrās uz autoceļiem iesprostotiem un bojāgājušiem cilvēkiem – jo "superlielvara" nedrīkst atzīt dienām ilgu nespēju evakuēt savus pilsoņus no aizputinātajām šosejām, it īpaši tad, kad ar modernākajām kara tehnoloģijām šī pati valsts ievieš "kārtību" ārpus savām robežām.

Diemžēl preses brīvība tiek apdraudēta pat Eiropas Savienībā: Eiropas Komisija (EK) tikko kā sākusi pārbaudes procedūru pret Poliju sakarā ar valdošās partijas 2015. gada nogalē veiktajiem likuma grozījumiem, kas ievieš tiešu valdības kontroli pār sabiedrisko radio, televīziju un valsts ziņu aģentūru vadītājiem un tādējādi, dabiski, likvidē šo mediju neatkarību. Polijas ārlietu ministrs kādā intervijā norādījis, ka mediji poļiem uzspieduši Rietumu idejas, tai skaitā veģetārismu, atjaunojamo enerģiju un braukšanu ar velosipēdu, turpretī jaunā kārtība ļaus tautai atgriezties pie "tradicionālajām" vērtībām. EK sāktā pārbaudes procedūra par demokrātijas un tiesiskuma ievērošanu Polijā iedarbināta pirmo reizi ES vēsturē un sliktākajā gadījumā var beigties pat ar balsstiesību liegšanu šai valstij ES līmenī.

Citā aspektā par preses brīvību tiek diskutēts Vācijā, kur ar jaunu sparu tiek locīts kopš 20. gadsimta sākuma lietotais "melu preses" (Lügenpresse) jēdziens, kas 2014. gadā pat tika atzīts par Vācijas "nevārdu". Labējie radikāļi līdzīgi kādreizējiem nacionālsociālistiem apgalvo, ka mediji, kurus kontrolē "ļaunā vara" (30. gados – jūdu sazvērnieki, mūsdienās – ASV) no sabiedrības slēpj patiesību – šoreiz par imigrantu pieplūdumu Vācijā. Diemžēl Vācijas vadošie mediji ir devuši jaunu vielu ekstrēmistu uzbrukumiem, jo vairākas dienas neizprotamas tolerances dēļ (bet patiesībā aiz bailēm radikalizēt sabiedrisko noskaņojumu) neziņoja par masveidīgajām imigrantu izraisītajām nekārtībām Jaungada naktī Ķelnē un citās lielpilsētās. Tā vietā, lai veicinātu vispusīgu un kritisku diskusiju par Vācijas federālās valdības īstenoto politiku, ar kuru neapšaubāmi ir saistīti šie incidenti, mediji "pašcenzūras" iespaidā izvēlējās vai nu klusēt, vai arī uzstājīgi notušēt agresīvā pūļa apjomu un koordinēto darbību, kā arī huligānu "neērtās" identitātes. Tā, piemēram, sabiedriskā televīzija ZDF par Ķelnes notikumiem pirmo reizi ziņoja tikai pēc piecām (!) dienām.

Secinājums? Preses brīvība ir komplicēta, turklāt ne vien "ārēji", bet arī "iekšēji" sarežģīta parādība un vērtība, kas prasa nepārtrauktu līdzdarbību un aizsardzību.