Šis "Jurista Vārds" veltīts likumdošanas kvalitātes jautājumiem. Žurnālā lasāmos viedokļus rosinājusi Valsts prezidenta iniciatīva, kas tagad nonākusi Saeimas deputātu ziņā un, jādomā, kļūs par pamatu rīcībai, kas nesīs uzlabojumus. Tomēr, kā to var spriest no apkopotajiem viedokļiem, bet mūsu lasītāji – paši no savas bagātīgās pieredzes, iespējas veicināt likumdošanas kvalitāti ir vēl daudz plašākas par prezidenta priekšlikumiem. Piemēram, lobēšanas procesa leģitimizācija un caurskatāmība, tiesību normu piemērotāju kvalifikācijas celšana (lai likumu vietā nebūtu jāraksta instrukcijas), atturēšanās no tiesību aktu grozījumu "ražošanas" tad, kad var iztikt ar saprātīgu interpretāciju, utt.

Ļoti svarīgs, bet Latvijā pagaidām maz apjausts ir likumdošanas procesa ekonomiskais efekts, taču par to aizvien vairāk liek aizdomāties ekonomiskā situācija. Jebkurš normatīvs akts, arī tāds, kas pieņemts "augstākas idejas" vārdā un par kuru likumprojekta anotācijā tā autori ar atvieglojumu var norādīt, ka fiskālas ietekmes nav, galu galā var raisīt plašu domino efektu.

Šai sakarā kā atsevišķu piemēru var aplūkot Latvijā plaši apspriesto mežu nozari. Par to savs viedoklis ir katram Latvijas radio "Krustpunktu" klausītājam, un sabiedrībā dominējošo pārliecību, ka "Latvijas mežus izcērt" un "zaķim no lapsas vairs nav kur paslēpties", plaši tiražē arī masu mediji un sociālie tīkli. Pret to nelīdz statistika vai cita informācija. Tādēļ var droši apgalvot, ka jebkura likumdevēja rīcība, kas būtu vērsta mežu nozares regulējuma "liberalizācijas" virzienā, sastaptu ļoti spēcīgu pretestību.

Taču izrādās, ka tepat mums kaimiņos ir valstis, kas tradicionāli lepojas ar videi draudzīgu politiku, taču tur mežus cērt daudz vairāk. Gan tādēļ, lai stimulētu ekonomiku, gan tādēļ, lai saudzētu savu iedzīvotāju veselību un rūpētos par dabu ilgtermiņā (lai cik paradoksāli tas sākumā nešķistu).

Tā, piemēram, Skandināvijā koku ciršanas minimālais vecums kailcirtēs ir zemāks nekā Latvijā vai arī valsts to nenosaka vispār, īpašnieku lēmumi par rīcību ar savu mežu netiek ierobežoti vai tiek ierobežoti daudz mazākā mērā nekā Latvijā utt. Tas ļauj izvairīties no situācijas, kas raksturīga Latvijai, ka sakarā ar stingrajiem meža izmantošanas noteikumiem un maksimālo valstī pieļaujamo ciršanas apjomu lielos daudzumos uzkrājas pieaugušas un pāraugušas audzes. Ļoti vienkāršoti šo problēmu varētu salīdzināt ar kartupeļu nolasīšanu nevis katru rudeni, bet ik pēc pāris gadiem, pārējo atstājot sapūt uz lauka.

Turklāt Skandināvijas valstis aktīvi veicina koka izmantošanu būvniecībā. Tā, vairākās šī reģiona valstīs atšķirībā no Latvijas būvnormatīvos nav iekļauti koka ēku augstuma ierobežojumi. Līdz ar to no koka top gan daudzstāvu dzīvokļu mājas, gan sporta kompleksi un peldbaseini, gan augstskolas un studentu kopmītnes. Koks, protams, ir cilvēkam veselīgākais būvmateriāls. Turklāt tā ir ilgtspējīga pieeja, jo tiek izmantoti dabā atjaunojami resursi, kas rodami turpat uz vietas un nav tālu jātransportē. Nemaz nerunājot par darbaspēku un uzņēmējiem, kas iesaistīti meža izstrādē un koka pārstrādē. Vēl viens būtisks aspekts – koka māju nojaukšanas gadījumā to pārpalikumi var tikt izmantoti kaut vai apkurei, turpretī ar cita materiāla būvju "pārstrādi" videi draudzīgā veidā var rasties grūtības.

Ļoti iespējams, ka paradigmas maiņa nāktu par labu daudzās jomās. Arī tas būtu ieguldījums labas likumdošanas veicināšanā.