Lai sasniegtu civilās apgrozības dinamiskumu, mūsdienu līgumu tiesībās dažreiz ir vērojama atteikšanās no formālisma. Tomēr pēdējo gadu laikā Lietuvā netrūkst likumu grozījumu, ar kuriem tika nostiprinātas imperatīvas tiesību normas, kas attiecībā uz noteiktiem darījumiem reglamentē obligātu notariālo formu. Pēdējo gadu likumu grozījumi, kas reglamentē obligātu notariālo darījuma formu, būtībā tiek pamatoti ar diviem motīviem. Pirmkārt, notārs kā tiesiskās drošības garants nodrošina darījumu ar lielāku sociālo un ekonomisko nozīmi likumību, attiecīgos gadījumos notariālās formas prasība var būt viens no noziegumu prevencijas instrumentiem. Otrs motīvs – mērķis mazināt tiesu darba slodzi, pārceļot attiecīgas tiesai deleģējamas funkcijas citām institūcijām vai amatpersonām, kā arī palielināt juridisko pakalpojumu pieejamību personām. Tātad, izvērtējot notāra darbības īpatnības, tā veicamās juridiskās analīzes izsmeļošo raksturu, likumdevējs secina, ka obligātās notariālās formas noteikšana noteiktiem darījumiem ir attaisnojama ar tādas formas sniedzamām garantijām un priekšrocībām.