Veci lenšu magnetofoni, balts četrstūris, burkas, burciņas, pudeles, tējas, izžautas piezīmju lapiņas. Tāds ir pirmais iespaids, kad esi ieradies Jaunajā Rīgas teātrī atšifrēt, kas tad ir Dieviņš, kurš pillā. Eju, zinot sociālajos tīklos un mazliet arī medijos jau sacelto kņadu par izcilo Gunu Zariņu un jaunu dzejas izrādi teātrī. Eju ar visai nelielo savu Ņurbuļa dzejoļu sajūtu, vēlmē ielūrēt viņa pasaulē.

Viss sākas ar baltu gaismu, baltu bārdainu vīru, kurš ampelējas ar pirmo dzejoli gaismas kūlī, tad viņš dūc, rūc, guldz, ņurkst, murkšķ, čāpstina, un es pamazām pārslēdzos pēc saviem dienas darbiem uz to pasauli, kurā regulāri mēdzu aizbēgt no ikdienas, – teātri.