24. Marts 2020 /NR. 12 (1122)
Juristu likteņi
Otīlija Ķempele un Olga Dzelzīte: Latvijas pirmās advokātes
Mg. iur.
Vija Kalniņa
LU Juridiskās fakultātes doktorante 
SATURA RĀDĪTĀJS

Tieslietu nozare vēsturiskajos avotos tiek norādīta kā tāda, kurā sievietei ir bijis visgrūtāk iekļūt.1 Amerikas Savienotajās Valstīs (turpmāk – ASV) pirmā sieviete Arabella Mansfīlda Aiovas advokatūrā tika uzņemta jau 1869. gadā, taču Eiropā pirmā sieviete, kas kļuva par advokāti, bija rumāniete Sarmisa Bilecesco, kura pēc doktora studijām Francijā 1890. gadā atgriezās Rumānijā, kur viņa tika uzņemta zvērinātu advokātu skaitā.2 Pašā Francijā pirmās sievietes par zvērinātām advokātēm kļuva tikai 1900. gadā.3 Arī Latvijā 20. gadsimtā sievietes sāka strādāt sākumā par zvērināta advokāta palīdzēm, bet vēlāk arī par zvērinātām advokātēm. Ievērojamākās no tām bija Otīlija Ķempele un Olga Dzelzīte, kuras ne tikai sevi pierādīja zvērināta advokāta darbā, bet bija arī sabiedrībā mīlētas savas personības un sabiedrisko aktivitāšu dēļ.

Sieviešu tiesību kļūt par zvērinātām advokātēm attīstība Latvijā

Sieviešu tiesību kļūt par zvērinātām advokātēm attīstība ir cieši saistīta ar piekļuves izglītībai attīstību, jo izglītība un noteikta prakse arī toreiz bija priekšnoteikums, lai varētu kļūt par zvērinātu advokātu vai zvērināta advokāta palīgu.

20. gadsimta sākumā sievietēm bija pieejama augstākā izglītība medicīnas, vēstures, filoloģijas un dabas zinātnēs. Taču iespēja studēt tieslietas un teoloģiju sievietēm bija liegta, jo likums neļāva sievietēm strādāt tieslietu resorā.4 Taču pēc kāda laika tika nodibināti privāti augstākās juridiskās izglītības kursi sievietēm, kuri guva plašu atsaucību, neskatoties uz to, ka tiesību strādāt tieslietu resorā sievietēm joprojām nebija.5 Tomēr piekļuve juridiskajai izglītībai noteikti bija nozīmīgs solis ceļā uz sieviešu tiesībām kļūt par zvērinātām advokātēm.

Stāsts par sieviešu tiesībām iestāties advokatūrā Latvijā ir nesaraujami saistīts ar Krievijas advokatūrā notiekošo attīstību, jo šī diskusija aizsākās pirms Latvijas valsts nodibināšanas. Sabiedrībā jautājums par sieviešu iespējām iestāties advokatūrā aktualizējās ap 1908. gadu, kad šis jautājums tika plašāk apspriests likumdevēja un advokatūras iestāžu ietvaros. Zvērinātu advokātu palīgos pirmās sievietes tika uzņemtas 1908. gadā, kad Maskavas Zvērinātu advokātu padome uzņēma trīs sievietes zvērinātu advokātu palīgos. Taču Maskavas Tiesu palāta šo lēmumu atcēla, pamatojot to ar normatīvajos aktos noteikto aizliegumu sievietēm kļūt par zvērinātām advokātēm.6

Divus gadus vēlāk Krievijas Valsts domes tieslietu komisija skatīja oktobristu un opozīcijas iesniegto likumprojektu par tiesību piešķiršanu sievietēm būt par zvērinātām advokātēm. Pret šo likumprojektu tika izteikti šādi aizrādījumi: "sievietes uzdevums ir audzināt bērnus, bet nevis nodarboties ar advokatūru; ka sieviešu pielaišana advokatūrā radīs nevēlamu konkurenci un pazeminās darba kvalitāti; un ka bez tam sievietes ar savu sievišķību varētu iespaidot tiesnešus".7 Tomēr vēl divus gadus vēlāk šis pats likumprojekts guva atbalstu, un 1912. gada 24. maijā Krievijas Valsts domes sēdē ar balsu vairākumu likumprojekts tika pieņemts. Arī Krievijas Valsts padomē likumdošanas komisijā šis likumprojekts tika atbalstīts. Taču 1913. gada sākumā pret likumprojektu Krievijas Valsts padomē tika izteikti daudzi iebildumi, un 1913. gada beigās Valsts padome šo likumprojektu noraidīja.8

Jāatzīmē, ka arī Latvijā šajā laikā latviešu sievietes piedzīvoja garīgās atmodas laiku, cīnoties par iespējām iegūt izglītību. Šajā laikā "sapnis par sievieti–advokāti bija tikai zobgalības un izsmiekla priekšmets".9 Notika arī zobošanās par pirmajām advokātēm Amerikā, kuras savus klientus aizstāvot raudādamas, ar asarām cenšoties pārliecināt tiesnešus un panākt to, ko nevar panākt ar loģiku un runas dāvanām. Tomēr, no otras puses, apstāklis, ka Amerikā zvērinātas advokātes darbojās, bija arī iedvesmojošs.10

Tikai ar Krievijas Pagaidu valdības rīkojumu liberālā Aleksandra Kerenska (Krievijas Pagaidu valdības premjerministrs līdz lielinieku apvērsumam) laikā no 1917. gada 1. jūnija sievietēm tika piešķirtas tiesības iestāties zvērinātu advokātu skaitā, dabūt apliecības lietu vešanai kā privātadvokātēm un būt par zvērinātu advokātu palīdzēm. Krievijā tas notika ātrāk nekā Vācijā, kur tiesības strādāt tieslietu nozarē sievietēm tika piešķirtas tikai 1922. gadā, vai Lielbritānijā, kur pirmās sievietes juristu sabiedrībā tika uzņemtas 1922. gadā.11 Kerenska likums stājās spēkā un bija piemērojams arī Latvijā.12

Arī vēlāk, Latvijā kodificējot tiesu iekārtas likumus, šie noteikumi pārņemti, nosakot, ka par zvērinātiem advokātiem var būt abu dzimumu personas, sievietes pilnīgi pielīdzinot vīriešiem attiecībā uz zvērināta advokāta un zvērināta advokāta palīga amata ieņemšanu.13

Papildus tam jāuzsver, ka saskaņā ar Latvijas Republikas Satversmes 8. un 9. pantu sievietēm piešķirtas tādas pašas politiskās tiesības kā vīriešiem – aktīvās un pasīvās vēlēšanu tiesības. Principā šīs normas deva sievietēm tiesības runāt un darboties valsts lietās, kas ietver arī tiesu varu.14 Taču, neskatoties uz minētajām tiesībām, sieviešu civiltiesiskās tiesības netika aktualizētas un grozītas, radot situāciju, ka sievietes tiesības īstenot zvērināta advokāta pilnvaras praksē noteiktā mērā bija apgrūtinātas un ierobežotas. Pirmkārt, sievietēm vispārīgi Vietējo civillikumu kopojums paredzēja ierobežojumus būt par lieciniecēm pie testamentu un notariālu aktu sastādīšanas un aizgādņa un aizbildņa amata izpildei. Sievietēm, kas strādāja par advokātēm, tas nozīmēja, ka advokāte var sastādīt testamentu, bet nevar būt tā lieciniece vai arī tikt iecelta par aizgādni bezvēsts prombūtnē esošai mantai, konkursa vai mantojuma masai.15

Otrkārt, precētas sievietes līdzās minētajiem ierobežojumiem bija ierobežotas savās mantiskās tiesībās un savas personas rīcības brīvībā, jo tika nostādītas aizbildnībā esošas personas lomā.16 Tas nozīmēja, ka precētai sievietei katra juridiska akta parakstīšanai, ja ar vīru nav šķirtu mantas attiecību, ir nepieciešama asistenta (vīra vai cita pieaicināta vīrieša) klātbūtne un viņa paraksts. Attiecīgi zvērināta advokāta darbībā sieviete varēja saskarties ar grūtībām izdot pārpilnvarojumu kolēģim vai arī problēmām uz pilnvaras pamata pārņemt svešu mantu pārzināšanai un pārvaldīšanai.17

Atskatoties uz šo laiku, Rozālija Purgaile, kura ir pirmā sieviete Latvijā, kas uz brīdi 1933. gadā ieņēma miertiesneša amatu, norādījusi, ka viņa savu darbu tiesu administrācijā neesot uztvērusi kā kaut ko īpatnēju blakus savam līdzcilvēkam vīrietim.18 Vienlaikus ir jānorāda, ka viņa bija izņēmums. Lai arī tiesās sievietes tika pielaistas kā tiesu lietu amatu kandidātes (pat Apgabaltiesā un Senātā), viņas tālāk netika laistas un pēc zināmu gadu nostrādāšanas, nevarēdamas ieņemt tiesneša amatu, viņas atstāja savu amata vietu tiesās.19 Tādējādi advokatūrā latviešu sievietēm ir veicies labāk.

Otīlija Ķempele ir pirmā sieviete, kura tika uzņemta Latvijas Zvērinātu advokātu padomē par zvērināta advokāta palīdzi (1922) un kura pirmā kļuva par zvērinātu advokāti (1929). Vairākus gadus viņa bija vienīgā latviete zvērināta advokāte. Zināms, ka vēl 1934. gadā Latvijā bija tikai divas zvērinātas advokātes – O. Ķempele un ebreju izcelsmes Gitele Hiltman. Šajā laikā darbojās arī 18 zvērināta advokāta palīdzes, tostarp Olga Dzelzīte.20 O. Dzelzīte zvērinātu advokātu palīgu skaitā tika uzņemta 1926. gadā, bet par zvērinātu advokāti kļuva 1936. gadā. O. Ķempele un O. Dzelzīte dažādos avotos tiek minētas kā ievērojamākās Latvijas zvērinātās advokātes.21

 

Otīlija Ķempele

Izglītība un karjera

Otīlija Ķempele (dzim. Feldmane) piedzima 1893. gada 10. augustā Rundāles pagastā, Bauskas apriņķī.22 Viņas tēvs Ansis Feldmanis bija mūrnieks, māte – Otīlija Feldmane (dzim. Ravovska).

1912. gadā O. Ķempele pabeidza Jelgavas meiteņu ģimnāziju. 1912. gadā uzsāka studēt tieslietas, lai arī tobrīd sievietēm nebija tiesību strādāt tieslietu nozarē. 1916. gadā izturēja valsts eksāmenu Maskavas Universitātes Juridiskajā fakultātē. No 1915. gada līdz 1921. gadam O. Ķempele strādāja par ierēdni Krievijā dažādās iestādēs – Maskavas rajona Kurināmā materiāla apgādāšanas komitejas kancelejā (1915–1918), juriskonsulte Ukrainas Finanšu tautas komisariātā Kijevā (1919), kancelejas pārzine Ukrainas Dzelzceļa kurināmā materiāla apgādāšanas pārvadē.

O. Ķempele aprecējās 1918. gadā ar skolotāju un ierēdni (nodokļu departamenta direktoru) Francu Ķempeli. Ķempeļu pārim bērnu nebija.

1921. gadā O. Ķempele atgriezās Latvijā un strādāja kā ierēdne Tieslietu ministrijā. 1922. gada 14. jūnijā O. Ķempele tika uzņemta Latvijas Zvērinātu advokātu padomē kā zvērināta advokāta palīdze. Viņas patrons bija zvērināts advokāts J. Bērziņš.

1929. gadā, iesniedzot pieteikumu uzņemšanai zvērinātu advokātu skaitā, O. Ķempele iesniedza sarakstu ar vairāk nekā 400 lietām, kurās viņa pārstāvējusi lietas dalībniekus. Lielākā daļa lietu, ar kurām O. Ķempele bija strādājusi, bija par izlikšanu no dzīvojamām telpām, dažādu parādu, tostarp īres parādu, piedziņu, kā arī laulības šķiršanas un mantojuma lietas.

Zvērinātu advokātu padome O. Ķempeli zvērinātu advokātu skaitā uzņēma 1929. gada 11. jūlijā, kad viņa nodeva zvērestu.23 Viņa bija pirmā sieviete, kas tika uzņemta Latvijas Zvērinātu advokātu padomē. Pēc zvērināta advokāta statusa iegūšanas viņa specializējās laulības šķiršanas un alimentu lietās.24 Specializācija šajās lietās, kā arī krimināltiesībās noziedzīgos nodarījumos, kas vērsti pret sievietēm, bija raksturīga daudzām sievietēm advokātēm. Taču sabiedrībā arī valdīja viedoklis, ka šādas lietas sievietēm ir labāk saprotamas, tāpēc viņas var labāk aizstāvēt.25

Paralēli zvērinātas advokātes darbībai no 1928. gada līdz 1933. gadam O. Ķempele bijusi juriskonsulte Latvijas īrnieku biedrībā. Savukārt 1940. gadā viņa bijusi arī Starptautiskās guļamvagonu un ātrvilcienu akciju sabiedrības juriskonsulte.

Laikabiedri par O. Ķempeli rakstījuši, ka viņa bijusi apveltīta ar asu prātu, nosvērta, tāda, kas vienmēr ģērbjas ar gaumi,26 kolēģu vidū ļoti cienīta un mīlēta, izceļas ar piemīlību un maigumu.27

Sabiedriskā dzīve

O. Ķempele visu mūžu bijusi sabiedriski un politiski aktīva. Viņas lielā aktivitāte gan advokāta profesijā, gan sabiedriski, iespējams, saistīta ar to, ka Ķempeļu pārim nebija bērnu.28

No 1929. gada līdz 1934. gadam O. Ķempele bija partijas "Demokrātiskais centrs" biedre. Turklāt 1931. gadā viņa kandidējusi Rīgas pilsētas domes vēlēšanās no Demokrātiskā centra un bezpartejisko darbinieku saraksta.

1928. gadā tika dibināta Latvijas Akadēmiski izglītoto sieviešu apvienība. Šīs apvienības izveidošanu iniciēja tādas izglītotas sievietes kā O. Ķempele, Dr. phil. Milda Paleviča, Mg. oec. Lilija Frīdenberga, zvērināta advokāta palīdze Ļ. Stiprā un rakstniece Mg. hist. Angelika Gailīte. Apvienības mērķis bija stiprināt latviešu sieviešu garīgās intereses, veicināt viņu profesionālo darbu un līdz ar to radīt un izveidot latviešu sievietes kā garīga cilvēka lomu un nozīmi Latvijas dzīvē.29

O. Ķempelei bija nozīmīga loma šīs apvienības izveidošanā – biedrības un tās statūtu tapšanas vieta bija viņas māja, kā arī viņas kā juristes ieguldījums biedrības tapšanā atzīts par vissvarīgāko.30 Apvienības dibināšanas sapulce notika 1928. gada 12. jūnijā, un tajā piedalījās 75 augstskolas kursu beigušas Latvijas sievietes.31 Tajā O. Ķempele ievēlēta apvienības valdē par vienu no priekšsēdētājas biedrēm.32

O. Ķempele bija akadēmiski aktīva. Viņa piedalījās konferencēs ar priekšlasījumiem par civiltiesībām, kā arī publicējusi atsevišķus rakstus, kas pieskaras dažādiem sieviešu tiesiskā statusa civiltiesībās jautājumiem. Šīs O. Ķempeles aktivitātes viņai ļāva popularizēt ne tikai savu darbu, bet arī tieslietu zinības starp sievietēm.33

Emigrācija un mūža nogale

Gan padomju okupācijas, gan vācu okupācijas laikā O. Ķempele turpināja strādāt par zvērinātu advokāti Rīgā. Taču 1944. gadā viņa devās bēgļu gaitās uz Vāciju, no kurienes vēlāk izceļoja uz ASV. Ziņu par O. Ķempeles nodarbošanos un dzīvi ASV nav. O. Ķempele mūžībā devās 1990. gada 16. janvārī Minesotas pavalstī.

 

Olga Dzelzīte

Izglītība un karjera

Olga Dzelzīte (dzim. Rotberga) piedzima 1897. gada 2. jūnijā Rīgā septiņu bērnu ģimenē.34 Viņas vecāki bija Mārtiņš Rotbergs, kas pēc nodarbošanās bija namsaimnieks un meistars fabrikā, un Elizabete Rotberga (dzim. Bērziņa). 1897. gadā O. Dzelzīti kristīja Rīgas Debesbraukšanas baznīcā.

Skolas gaitas O. Dzelzīte uzsāka Rīgā. Tā kā viņa bija saņēmusi cara valdības stipendiju par labu mācīšanos, viņa vidusskolu varēja apmeklēt bez maksas. Mācības Rīgā viņa turpināja, līdz 1915. gadā Pirmā pasaules kara dēļ Rīgas skolas tika slēgtas. Lai turpinātu mācības, O. Dzelzīte 1915. gada rudenī devās uz Sanktpēterburgu. 1917. gadā viņa ar zelta medaļu pabeidza Zjablovas privātģimnāziju un tā paša gada pavasarī iestājās Sanktpētērburgas Universitātes Juridiskajā fakultātē. 1918. gada pavasarī O. Dzelzīte atgriezās Latvijā un iestājās Latvijas Universitātes Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātē, ko pabeidza 1926. gadā.

O. Dzelzīte apprecējās 1919. gadā ar zvērinātu advokātu Kārli Dzelzīti. Viņiem 1919. gadā piedzima dēls Linards Juris. Taču 1935. gadā laulība tika šķirta, bet dēls ar tiesas spriedumu tika atstāts viņas audzināšanā.

Savu karjeru O. Dzelzīte uzsāka 1919. gadā, sākot strādāt par sekretāri sava vīra K. Dzelzīša birojā. Pēc studiju pabeigšanas Latvijas Universitātē 1926. gada 22. septembrī O. Dzelzīte tika uzņemta advokatūrā par advokāta palīdzi. Rekomendāciju viņas uzņemšanai zvērinātu advokātu palīgu skaitā cita starpā deva arī profesors Pauls Mincs. Viņas patrons bija zvērināts advokāts Jūlijs Šmidts. 10 gadus vēlāk 1936. gada 11. martā viņa uzņemta zvērinātu advokātu skaitā.35 Šo desmit gadu laikā O. Dzelzīte strādāja ar aptuveni 300 lietām. Līdzīgi kā O. Ķempele, līdz zvērināta advokāta statusa iegūšanai O. Dzelzīte lielākoties strādāja ar lietām par parādu piedziņu, zaudējumu atlīdzināšanu, darba strīdiem, kā arī pārstāvēja apsūdzētos krimināllietās. Lietas par ģimenes strīdiem bija drīzāk izņēmums. Dati par lietām, ar ko O. Dzelzīte strādājusi pēc zvērināta advokāta statusa iegūšanas, nav saglabājušies. I. Kundziņa savā rakstā norādījusi, ka O. Dzelzītes specialitāte bija sieviešu tiesības – alimentu un laulības šķiršanas lietas.36

Ir saglabājušās ziņas, ka O. Dzelzīte prata franču valodu. Paralēli advokāta darbam viņa pabeidza Rīgas Franču valodas institūtu.37

Laikabiedri par O. Dzelzīti rakstījuši, ka viņa bijusi mākslas mīļotāja, ļoti strādīga, ar siltu atsaucību un daudz personīgā šarma.38

Sabiedriskā dzīve

Olga Dzezīte bija pazīstama ne vien ar advokātes darbu, bet arī sabiedriskajām aktivitātēm. 1926. gadā viņa kļuva par pirmo Preses balles karalieni

O. Dzelzīte, pateicoties savam šarmam un interesei par mākslu un literatūru, kļuva par pirmo Preses balles karalieni 1926. gadā. Preses balles karalieni izvēlējās no ballē klātesošajām dāmām. Preses balles karalieni izvēlējās speciāla žūrijas komisija sešu locekļu sastāvā, kuru vidū bija atzīti gleznotāji, tēlnieki un citi autoritatīvi skaistuma lietpratēji. Preses balles karalieni sumināja svinīgā ceremonijā, pasniedzot Karalienes zvaigznes ordeni. Preses balles karalienes statuss nozīmēja, ka viņa uz gadu līdz nākamajai Preses ballei kļūst par visu latviešu rakstnieku un žurnālistu arodbiedrības izrīkojumu komisijas goda priekšsēdētāju, kā arī Preses balles ordeņa domes priekšsēdētāju.39

Dzeltenajā presē par O. Dzelzīti rakstīja: "Visvairāk šonedēļ runāja par pirmo Rīgas karalieni skaisto Olgu. Viņas portreja parādījās visās avīzēs un žurnālos. Viņas vārds gāja no mutes mutē. Sākot no Daugavmalas tirgus un avīžnieku kioskiem līdz pašai Nacionālai Operai, Saeimai un vēl augstāk. Saprotams, radās arī daudz skauģu, ne tikai starp daiļām dāmām, bet arī starp viņu kavalieriem. Nevienu tik daudz nekritizēja kā jauno karalieni. Tas jau cilvēku dabā. Ne par velti kautrīgā Olga Dzelzīte stipri pretojās visam tam godam."40

Mīlestība uz teātri O. Dzelzītei izpaudusies, arī tulkojot Žorža Bera un Luija Verneja komēdiju "Advokāte Bolbeka un viņas vīrs", kas uzvesta Dailes teātrī 1928. gadā un ko inscinējis Eduards Smiļģis.41

Politiskās partijās O. Dzelzīte nav darbojusies.

Emigrācija un mūža nogale

1944. gada 2. oktobrī kopā ar dēlu O. Dzelzīte devās bēgļu gaitās. Viņi no Rīgas aizbrauca ar kuģi uz Dancigu (Gdaņsku Polijā), ar kuru bēgļu gaitās devās arī vairāki citi latvieši.42 Sākotnēji viņa apmetās Vīnē, bet vēlāk Berlīnē, kur darbojās latviešu bēgļu aprūpes organizācijā. No 1946. gada viņa bija juriste Starptautiskajā bēgļu organizācijā, strādājot ar pārvietoto personu izmeklēšanas lietām Elsingenē.

1951. gadā O. Dzelzīte izceļoja uz ASV. Tur viņa aktīvi darbojās latviešu organizācijās. 60.–70. gados viņa bija Latviešu juristu apvienības ASV kasiere.

O. Dzelzīte mūžībā devās 1985. gada 10. oktobrī Treitaunā Ņujorkas pavalstī.

RAKSTA ATSAUCES /

1. Mūsu sievietes tieslietu zinību darbā. Sievietes Pasaule, Nr. 8, 01.08.1934.

2. Buchanan K. Women in History: Lawyers and Judges, 06.03.2015. Pieejams: https://blogs.loc.gov/law/2015/03/women-in-history-lawyers-and-judges/ [skatīts 07.03.2020.].

3. Turpat.

4. Mūsu sievietes tieslietu zinību darbā. Sievietes Pasaule, Nr. 8, 01.08.1934.

5. Turpat.

6. Eljašjevs D. Tieslietu Ministrijas Vēstnesis, Nr. 3, 1933.

7. Turpat.

8. Turpat.

9. Mūsu sievietes tieslietu zinību darbā. Sievietes Pasaule, Nr. 8, 01.08.1934.

10. Turpat.

11. Buchanan K. Women in History: Lawyers and Judges, 06.03.2015. Pieejams: https://blogs.loc.gov/law/2015/03/women-in-history-lawyers-and-judges/ [skatīts 07.03.2020.].

12. Mūsu sievietes tieslietu zinību darbā. Sievietes Pasaule, Nr. 8, 01.08.1934.

13. Eljašjevs D. Tieslietu Ministrijas Vēstnesis, Nr. 3, 1933.

14. Purgaile R. Sievietes tiesības laika perspektīvē. Latviešu Juristu Raksti, 01.01.1973.

15. Eljašjevs D. Tieslietu Ministrijas Vēstnesis, Nr. 3, 1933.

16. Plašāk par sievietes civiltiesisko stāvokli skat.: Ķempele O. Sievietes civiltiesiskais stāvoklis. Latviete, Nr. 2, 01.02.1935.

17. Eljašjevs D. Tieslietu Ministrijas Vēstnesis, Nr. 3, 1933.

18. Purgaile R. Sievietes tiesības laika perspektīvē. Latviešu Juristu Raksti, 01.01.1973.

19. Mūsu sievietes tieslietu zinību darbā. Sievietes Pasaule, Nr. 8, 01.08.1934.

20. Turpat.

21. Skat., piemēram: Mūsu sievietes tieslietu zinību darbā. Sievietes Pasaule, Nr. 8, 01.08.1934.; Purgaile R. Sievietes tiesības laika perspektīvē. Latviešu Juristu Raksti, 01.01.1973.

22. Šeit un turpmāk biogrāfiskie dati no O. Ķempeles Latvijas Zvērinātu advokātu padomes lietā atrodamās viņas pašas rakstītās autobiogrāfijas un citiem dokumentiem. LVVA, 7354. fonds, 1. apr., 379., 380., 382. lieta; 2996. fonds, 10. apr., 20465. lieta.

23. Valdības Vēstnesis, Nr. 166, 27.07.1929.

24. Intīmā Rīga, Nr. 7, 02.02.1934.

25. Mūsu sievietes tieslietu zinību darbā. Sievietes Pasaule, Nr. 8, 01.08.1934.

26. Mūsu dāmas kā politiķes. Intīmā Rīga, Nr. 7, 02.02.1934.

27. Nedēļas kaleidoskops. Aizkulises, Nr. 27, 05.07.1929.

28. Turpat.

29. Dr. phil. M. Paleviča, Latvijas akadēmiski izglītoto sieviešu apvienības tapšana un pirmais darba posms. Latvijas Akadēmiski izglītoto sieviešu apvienības ziņojumi, Nr. 28, 15.05.1938.

30. Turpat.

31. Trupat.

32. Turpat.

33. Mūsu sievietes tieslietu zinību darbā. Sievietes Pasaule, Nr. 8, 01.08.1934.

34. Šeit un turpmāk biogrāfiskie dati par O. Dzelzīti ņemti no Latvijas Universitātes studenta lietā un Latvijas Zvērinātu advokātu padomes lietā atrodamās pašas rakstītās autobiogrāfijas un citiem dokumentiem. LVVA, 7354. fonds, l. apr., 156. lieta; 2996. fonds, 4. apr., 17167. lieta; 3235. fonds, 7. apr., 409. lieta; 7427. fonds, 1. apr., 1239. lieta.

35. Valdības Vēstnesis, Nr. 71, 26.03.1936.

36. Kundziņa I. Olga Dzelzīte mūžībā. Laiks, Nr. 94, 23.11.1985.

37. Turpat.

38. Pie preses karalienes. Aizkulises, Nr. 10, 12.03.1926.; Kundziņa I. Olga Dzelzīte mūžībā. Laiks, Nr. 94, 23.11.1985.

39. Preses balles karaliene. Preses Balles Vēstnesis, Nr. 1, 27.02.1926.

40. Pie preses karalienes. Aizkulises, Nr. 10, 12.03.1926.

41. Pirmizrādes Dailes teatrī. Ārpusskolas Izglītība, Nr. 11, 01.11.1928.

42. Alka E. Kuģī uz Dancigu. Mazs epizods latviešu tautas lielajā traģēdijā. Latvija Amerikā, Nr. 77, 08.11.1969.

ATSAUCE UZ ŽURNĀLU
Kalniņa V. Otīlija Ķempele un Olga Dzelzīte: Latvijas pirmās advokātes. Jurista Vārds, 24.03.2020., Nr. 12 (1122), 28.-31.lpp.
VISI RAKSTI 24. Marts 2020 /NR. 12 (1122)
0 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties