Šis "Jurista Vārds", kas iznāk valsts svētku laikā, vēsta par to, ka brīvība, ko šobrīd svinam, diemžēl nav pašsaprotama.

Pēdējos gados, it īpaši atzīmējot Latvijas dibināšanas simtgadi, daudz ticis runāts par valsts pamatlicējiem un Neatkarības kara cīnītājiem, kas atdeva dzīvību par jauno valsti. Par tautas ziedotiem līdzekļiem viņiem tika uzcelts Brīvības piemineklis – viņi iemiesoja uz tā rakstīto devīzi "Tēvzemei un Brīvībai". Milzīgs prieks un lepnums, ka šī gada 18. novembrī Brīvības piemineklis tiks pienācīgi izgaismots, un ļoti lieli nopelni tajā ir vienam no mūsu pastāvīgajiem autoriem un sadarbības partneriem – zvērinātam advokātam Sandim Bērtaitim, kurš sabiedriskā kārtā kopā ar vairākiem domubiedriem īstenojis šo ieceri (plašāk skat. šajā žurnālā).

Svinot valsts dibināšanas svētkus, mēs nedrīkstam aizmirst tos cilvēkus, kas sapni par Latvijas brīvību turpināja lolot okupācijas gadu desmitos, kad Brīvības piemineklī paustais vēstījums likās bezcerīgi zudis. Vēl vairāk – atšķirībā no daudziem, kas atmiņas vai sapni par brīvu Latviju uzturēja dzīvu varbūt šaurā ģimenes lokā, tie bija principiāli cilvēki, kas izvēlējās pretoties – apzināti riskēt ne vien ar savu karjeru un sadzīviskām ērtībām, bet arī ar savu brīvību un dzīvību, ko neizbēgami samala totalitārās valsts represīvais aparāts.

Spilgtākais no šiem nacionālās pretošanās dalībniekiem bija Gunārs Astra, kam šogad apritētu 90 gadi. Bet vienlaikus ar viņu 1983. gadā padomju okupācijas režīma sarīkotajās pēdējās lielajās politiskajās prāvās cieta vēl astoņi citi cilvēki. Par viņiem visiem – šajā "Jurista Vārdā".

Publicējam arī G. Astras leģendāro Pēdējo vārdu – programmatisku politisku runu, kas tika teikta 1983. gada 15. decembrī LPSR Augstākajā tiesā (tagadējā Rīgas apgabaltiesas ēkā). To lasot, tie, kas vēl atceras padomju laiku totālo morālo sastingumu, konjunktūrismu un visu dzīvi caurvijošo piesardzību un bailes, var tikai cieņpilni noliekt galvu šāda mēroga drosmes, pārliecības spēka un nepakļaušanās spēju priekšā. To, kā, G. Astras runu klausoties, patiesībā jutās tiesnesis un piesēdētāji, bēdīgi slavenais politprāvu prokurors J. Batarags, G. Astras advokāti un tiesas zālē esošie klausītāji, grūti pat iedomāties. Katrs teikums šajā runā bija kā padomju sistēmas spridzeklis un, ja vien šokētie klausītāji spēja šo runu uztvert, tad – arī apsūdzība visiem, kas ar režīmu sadarbojās. Tādēļ loģisks ir arī jautājums – kas bija tie, kas "darbināja" padomju tieslietu sistēmu un ar lielāku vai mazāku entuziasmu praktiski īstenoja "no augšas" iniciētos politiskos procesus – sākot no čekas izmeklētājiem un beidzot ar tiesnešiem?

Diemžēl joprojām, vairāk nekā 30 gadus pēc valsts neatkarības atgūšanas, nav notikusi nopietna šī mūsu vēstures posma izvērtēšana, izņemot atsevišķus pētījumus. Tiesību vēsturē padomju okupācijas laiks joprojām ir neērtais "baltais plankums" – atšķirībā no vairākām citām nozarēm, kas pēdējos gados saņēmušās uz atklātu sarunu par savu "padomju mantojumu" (piemēram, māksla, literatūras zinātnes, mūzika, žurnālistika u.c.). Cerams, ka G. Astram veltītais piemineklis, ko plānots atklāt 15. decembrī un kas atradīsies pašā Rīgas centrā, starp vadošo Latvijas tiesību zinātnes centru – Latvijas Universitāti, Tieslietu ministriju un nozīmīgākajām neatkarīgās Latvijas valsts tiesu institūcijām – Rīgas apgabaltiesu, Augstāko tiesu un Satversmes tiesu, kā arī Brīvības pieminekli, ar savu klātbūtni rosinās uz šādu analīzi un pagātnes izvērtējumu.

Kopā ar G. Astru tika tiesāts Gunārs Freimanis, kura dzejoli "Brīvības monologs", kas bija viens no pierādījumiem viņa krimināllietā, arī šodien publicējam. Tiem, kas pašlaik, pandēmijas laikos, valsts īstenotos sabiedrības veselības pasākumus pielīdzina totalitārismam, šis dzejolis lai kalpo par atgādinājumu, kas ir īsts totalitārisms: G. Freimanim dzejoļu rakstīšana maksāja vairākus gadus padomju koncentrācijas nometnē – lēģerī. Par apstākļiem šajās ieslodzījuma vietās var uzzināt represēto atmiņu stāstos, kas pieejami, piemēram, Okupācijas muzejā. Vai arī jāpajautā kādam no ģimenes locekļiem, kas vēl atmiņā glabā padomju lēģeros izdzīvojušo cilvēku stāstus.

Lai skaisti izgaismotais Brīvības piemineklis nes simbolisku gaismu katrā Latvijas mājā! Sirsnīgi sveicam "Jurista Vārda" lasītājus valsts svētkos!