15. Februāris 2022 /NR. 7 (1221)
Viedoklis
Biedrošanās brīvība

Biedrošanās brīvību var definēt kā privātpersonu tiesības brīvi apvienoties vienotu mērķu sasniegšanai. Tā sevī ietver apvienošanos jebkādos reģistrētos vai nereģistrētos veidos, lai, kopīgi darbojoties, sasniegtu nosprausto mērķi. Biedrošanās brīvība ir viena no "pirmās paaudzes" cilvēktiesībām, kas ir minētas ne tikai Satversmes 102. pantā, bet arī Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 11. pantā, Pakta par politiskajām un pilsoniskajām brīvībām 22. pantā, kā arī Eiropas Pamattiesību hartas 12. pantā. Biedrošanās brīvība ir priekšnoteikums demokrātijas funkcionēšanai, kā arī citu sabiedrības mērķu sasniegšanai, piemēram, kultūras mantojuma saglabāšanai, reliģiskās pārliecības paušanai vai sabiedrības grupas interešu aizsardzībai. Biedrošanās brīvība veido sistēmu ar citām pamattiesībām un kalpo tām par papildu garantiju.

Lai gan Satversmes 102. pantā ietvertā biedrošanās brīvības vārdiskā izteiksme liek noprast, ka aizsargāta ir personu apvienošanās biedrībās, politiskās partijās un citās sabiedriskās organizācijās, tomēr šis pants ir lasāms krietni plašāk, neaprobežojoties ar konkrētu formu apvienībām, kuru tvērums ir izvērsts, piemēram, Biedrību un nodibinājumu likumā vai Politisko partiju likumā. Biedrošanās brīvība ietver privātpersonu apvienošanos arī arodbiedrībās (Satversmes 108. pants to vēl papildus nostiprina), kapitālsabiedrībās, personālsabiedrībās, reliģiskās organizācijas un cita veida nereģistrētās apvienībās.1 Turpmāk plašais tvērums tiks saprasts ar vārdu "biedrība". Svarīgs nav biedru daudzskaitlīgums vai to privāttiesiski juridiskais ietvars, bet gan – lai būtu mērķis, ko biedrojoties vēlas sasniegt, būtu brīvprātīgi apvienojušās vismaz divas personas un būtu darbības ilglaicīgums. Tieši darbības laiks un organizatoriskā stabilitāte ir tas, kas ļauj norobežot biedrošanās brīvību no pulcēšanās brīvības, kas ir īslaicīga, brīžiem spontāna personu pulcēšanās.

Biedrošanās brīvības tiesības nebauda slēgtu biedrību biedri, publisko tiesību personas, kā arī ar likumu noteiktās profesionālās organizācijas, kur profesijā strādājošajiem nav izvēles tiesību iesaistīties vai neiesaistīties profesionālās organizācijas darbā (piemēram, Latvijas Zvērinātu advokātu kolēģija, Zvērinātu notāru padome). Šajos gadījumos trūkst brīvprātības elementa, kas ir svarīgs biedrošanās brīvības nosacījums. Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa savā praksē uz to ir norādījusi, piemēram, lietā O.V.R. v. Russia (iesnieguma Nr. 44319/98).

Valsts aizsardzību biedrošanās brīvības realizēšanai personas bauda no biedrību izveidošanas brīža līdz to likvidācijai. Valsts vienīgais pozitīvais pienākums ir radīt tādus apstākļus, lai indivīdi spētu realizēt savas tiesības uz biedrošanos.

Valsts var noteikt zināmus priekšnoteikumus biedrību darbībai, lai reģistrācijas procesā piešķirtu tām juridiskas personas statusu, izvirzītu pamatprasības tās darba organizācijai, lēmumu pieņemšanai un likvidācijai. Biedrību reģistrāciju nevar ieviest tikai ar mērķi kontrolēt tās darbību, drīzāk tas ir instruments, lai piešķirtu biedrībām juridisko statusu. Juridiskās personas statusa piešķiršana un valsts noteikta darbības kārtība dod biedrībai papildu iespējas realizēt savus mērķus organizētā veidā, nodrošinot tiesisko attiecību stabilitāti, biedru tiesību ievērošanu, trešo personu tiesību aizsardzību un publisko interešu ievērošanu. No valsts puses izvirzītajām reģistrācijas prasībām un biedrības darbības noteikumiem ir jābūt minimāliem, lai nepamatoti neierobežotu personu brīvību. Piemēram, tas vien, ka kāda personu grupa pauž sabiedrības vairumam pretēju viedokli, nav uzskatāms par pietiekamu pamatu šādas biedrības reģistrācijas atteikumam. Viedokļu dažādībai ir īpaša nozīme demokrātiskā sabiedrībā. Īpaši svarīgi to ņemt vērā, vērtējot politisko partiju darbību, jo politiskās partijas veido sabiedrības politisko domu un realizē politisko varu. Šādu samērīgu priekšnoteikumu noteikšana pati par sevi nav uzskatāma par biedrošanās brīvības ierobežojumu.

Dažādu veidu biedrībām var noteikt atšķirīgus reģistrācijas un darbības noteikumus, ņemot vērā to darbības mērķus un saikni ar citām pamattiesībām. Piemēram, reliģiskās organizācijas tiesības uz reliģijas brīvību tās ārējā izpausmē jeb tiesības paust savu reliģisko pārliecību aizsargā vērtības, kuras aizsargā arī tiesības uz biedrošanās brīvību.2 Nosakot reliģisko organizāciju izveidošanas, darbības un likvidācijas nosacījumus, jāņem vērā Satversmes 99. pantā ietvertā reliģiskās pārliecības brīvība, kas ietver tiesības izrādīt savu reliģiju kolektīvi, paredzot, ka ticīgie var brīvi apvienoties un valsts nedrīkst nepamatoti iejaukties šajās tiesībās.

Izšķir biedrošanās brīvību pozitīvā un negatīvā aspektā. Pārsvarā, aplūkojot biedrošanās brīvību, uzsvars tiek likts uz pozitīvās biedrošanās brīvības aizsardzību, bet negatīvās biedrošanās brīvības aizsardzība netiek izvērsti aplūkota. Pozitīvā aspektā biedrošanās brīvība ir tiesības apvienoties biedrībās, savukārt negatīvā aspektā tas ir pienākums nepiespiest nevienu indivīdu iesaistīties biedrību darbībā un tiesības brīvi izstāties no biedrības vai likvidēt to. Valsts pienākums ir nelikt šķēršļus personām apvienoties kopīgu mērķu labā un vienlaikus neuzspiest pienākumu indivīdiem apvienoties biedrībās.

Protams, biedrošanās brīvība nav absolūtas tiesības. Biedrošanās brīvību valsts drīkst ierobežot ar likumu, ja ierobežojumam ir viens vai vairāki leģitīmi mērķi un ierobežojums ir samērīgs.

Konstitucionālais pamats ierobežojumu noteikšanai ir ietverts Satversmes 116. pantā, kas noteic vairākas aizsargājamās intereses – citu cilvēku tiesības, demokrātisku valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumī­bu. Arī Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija noteic līdzīgas aizsargājamās intereses (skat. 11. panta otro daļu), kas ir leģitīms mērķis ierobežot biedrošanās brīvību.

Ierobežojumiem ir jābūt nepieciešamiem demokrātiskā sabiedrībā un samērīgiem. Lai izvērtētu pamattiesību ierobežojuma samērīgumu, jānoskaidro: (1) vai izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai; (2) vai nepastāv personu pamattiesības mazāk ierobežojoši (saudzējošāki) līdzekļi; (3) vai labums, ko iegūst sabiedrība, ir lielāks par indivīda tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto kaitējumu.3

Valsts nedrīkst liegt biedrības reģistrāciju pašu par sevi, bet var vērtēt tās izveidošanas mērķus, uzdevumus un darbības metodes. Atzīstot biedrības ieplānotos darbības mērķus par neatbilstošiem Satversmei, valstij nav jāgaida līdz mērķu realizācijai un sabiedrības interešu aizskārumam, tā drīkst jau agrīni iejaukties un liegt juridiskas personas statusa.4

Jau reģistrētu biedrību darbības apturēšana var notikt uz tiesas sprieduma pamata, ja biedrība rada draudus valsts demokrātiskai iekārtai vai citiem indivīdiem.5

Vērtējot biedrības darbības tiesiskos pamatus, jāņem vērā, ka valsts pienākums ir nodrošināt biedrošanās brīvību ne tikai personām, kuru viedoklis ir neitrāls vai labvēlīgs vairumam sabiedrības locekļu, bet arī personām, kuru viedoklis ir šokējošs vai traucējošs. Šeit svarīgi atrast līdzsvaru, lai biedrības darbībā netiktu pausta naida runa vai citādi aizskartas citu personu ar likumu aizsargātās tiesības.6

Valsts var noteikt ierobežojumus bruņoto spēku, policijas vai valsts dienestā esošu personu dalībai biedrībās, ja tas ir nepieciešams, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību.7 Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesai ir plaša prakse šajā jautājumā, uzsvaru liekot uz to, ka šāds ierobežojums ir skatāms šauri un piemērojams gadījumos, kad tas ir nepieciešams demokrātiskā sabiedrībā.8


RAKSTA ATSAUCES /

1. Skat.: Neimanis J. 102. panta komentārs. Grām.: Latvijas Republikas Satversmes komentāri. VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Autoru kolektīvs prof. R. Baloža zinātniskā vadībā. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011, 404.–408. lpp.

2. Satversmes tiesas 2018. gada 26. aprīļa spriedums lietā Nr. 2017-18-01, 18. punkts.

3. Satversmes tiesas 2011. gada 30. marta spriedums lietā Nr. 2010-60-01, 23. punkts.

4. Senāta Administratīvo lietu departamenta 2013. gada 30. aprīļa spriedums lietā Nr. SKA-172/2013.

5. ECT 2020. gada 8. oktobra spriedums lietā "Ayoub and others v. France" (iesnieguma Nr. 77400/14), 121. punkts.

6. ECT 2012. gada 6. novembra spriedums lietā "Redfearn v. the United Kingdom" (iesnieguma Nr. 47335/06), 56. punkts.

7. Satversmes tiesas 2013. gada 10. maija spriedums lietā Nr. 2012-16-01, 18.2. punkts.

8. ECT 2014. gada 2. oktobra spriedums lietā "Adefdromil v. France" (iesnieguma Nr. 32191/09), 42.–43. punkts.

ATSAUCE UZ ŽURNĀLU
Armagana S. Biedrošanās brīvība. Jurista Vārds, 15.02.2022., Nr. 7 (1221), 58.-59.lpp.
patīk
drukāt
VISI RAKSTI 15. Februāris 2022 /NR. 7 (1221)
0 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties