Senāta Civillietu departaments 2021. gada 1. jūnijā ir taisījis spriedumu civillietā Nr. C29572417 (SKC-22/2021). Tie paši trīs senatori ar to pašu referējošo tiesnesi 2021. gada 17. jūnijā ir taisījuši spriedumu arī otrā vienlaicīgi celtajā strīdā starp tām pašām pusēm – civillietā Nr. C29579117 (SKC-43/2021).[1] No abiem šiem spriedumiem izriet visai diskutabla un likuma burtam, garam un jēgai, kā arī tiesību doktrīnai un judikatūrai pirmšķietami pretēja tēze, ka ar likuma spēku galviniekam piešķirtā īpašā regresa (atprasījuma) tiesība, lai arī tai, pastāvot galvinieka regresa tiesības realizācijas priekšnoteikumiem, ir zināma saistība starp kreditoru un galveno parādnieku noslēgto līgumu, tā tomēr ir vērtējama kā jauna civiltiesiska attiecība, nevis kādu iepriekšējo tiesību turpinājums. Tas Senāta ieskatā tādējādi palīdzot nošķirt iepriekšējo tiesību turpinājumu no jaunas tiesiskās attiecības.

Šādai Senāta atziņai nekādi nevar piekrist, jo tā nav saistāma ne ar likumu un tā interpretāciju jeb tiesību normu saprātīgu iztulkojumu, ne arī ar veselo saprātu, kas demokrātiskās un tiesiskās valstīs ir atzīstams par likuma dvēseli,[2] ne arī ar loģikas likumiem vai tiesību sistēmu kā tādu. Šāda tēze autoru ieskatā ir ne vien nelikumīga un nepamatota un jo sevišķi netaisnīga konkrētajā gadījumā (skat. faktu izklāstu raksta nobeigumā), bet arī padara jebkuras fiziskas personas maksātnespējas procesu un jebkuras juridiskās personas tiesiskās aizsardzības procesu Latvijā par faktiski bezjēdzīgu jeb no kreditora godprātības pilnībā atkarīgu. Autoru ieskatā šie abi Senāta nolēmumi nedrīkst palikt neanalizēti un neizdiskutēti, tā ar juristu un sabiedrības locekļu klusēšanu[3] tajos izteiktajām atziņām pārtopot par aplamu judikatūru.[4]

Galvojums pēc savas būtības un jēgas ir citas personas saistību tiesību pastiprinājums, galviniekam, kas var būt jebkurš, tostarp kreditora sadarbības partneris, uzņemoties pienākumu atbildēt kreditoram par trešās personas parādu, neatsvabinot iepriekšminēto no tā.[5] Vēsturiski galvojums bija personiska atbildība – atbildēt ar savu galvu, proti, “likt savu galvu ķīlā”. Mūsdienās galvojumam ir mantiskais raksturs – galvinieks atbild par galvoto parādu tikai ar savu mantu.[6] Secīgi galvojums kā intercesijas veids ir akcesoriska (akcesora jeb ar papildus saistības raksturu[7]) saistība, kas tieši paredz galvenās saistības tālāko pastāvēšanu. Galvojumu var uzņemties par visāda veida parāda saistībām, ieskaitot par deliktu parādiem, un arī par nosacītiem parādiem.[8] Tomēr galvojuma akcesoritātes princips nav absolūts un gadījumos, ja galvojuma kā papildu saistības daba nonāk pretrunā ar galvojuma mērķi, ir pieļaujami izņēmumi no tā. Tā, piemēram, ja galvenajam parādniekam iestājas maksātnespēja vai bankrots, vai arī galvenais parādnieks izbeidzas (e.g., fiziskās personas nāve, juridiskās personas likvidācija), galvojums no papildu saistības nosacīti pārtop par patstāvīgu saistību pašam galviniekam[9] (visiem galviniekiem).

Secīgi galvojums pēc savas ekonomiskās būtības kreditoru pasargā, galvenokārt, no galvenā parādnieka maksātnespējas jeb bankrota sekām,[10] kā arī atvieglo vai paātrina aizdevuma atgriešanu, kontrolējot un samazinot šādus kreditora riskus, tādējādi veicinot aizdevumu pieejamību un ļaujot izsniegt kredītus un cita veida aizdevumus, ja cita veida nodrošinājumi parādniekam nav pieejami vai kreditoram pietiekami, turklāt ar zemāku procentu likmi. Kreditors, kurš pieprasa galvojumu, parasti grib nodrošināties pret galvenās saistības neizpildīšanu sakarā ar nākotnē iespējamu galvenā parādnieka mantas neesamību, proti, viņa faktiskās maksātnespējas iestāšanos.[11]

Tiesu prakse un judikatūra šajā ziņā jau vairākus gadus bija vienota: “Galvojuma jēga ir kreditora papildus aizsardzība pret parādnieka maksātnespēju. Ja galvojums izbeigtos līdz ar galvenā parādnieka saistību dzēšanu maksātnespējas gaitā, zustu jebkāda jēga galvojumam kā tiesību institūtam (sk. Senāta spriedumu lietā Nr. SKC-86/2011 (paplašinātā sastāvā), Civillietu departamenta spriedumus lietās Nr. SKC-108/2015, Nr. SKC-178/2016, Civillietu departamenta rīcības sēdes lēmumus lietā Nr. SKC-1005/2015 un Nr. SKC-1443/2015).”[12] Tāpēc parādnieka atbrīvošana no saistībām tā maksātnespējas procesā nav uzskatāma par galvenā parādnieka atsvabināšanu no saistībām Civillikuma 1710. un 1712. panta izpratnē.[13] Ir pašsaprotami, ka galvinieks nevar kreditoram aizbildināties ar faktu, ka galvenais parādnieks ir kļuvis maksātnespējīgs jeb ir bankrotējis arī gadījumā, ja galvenā parādnieka (fiziskas personas maksātnespējas procesā vai juridiskās personas tiesiskās aizsardzības procesā) galvenā parādnieka saistības ir dzēstas.[14] Līdz ar to loģiski izriet secinājums, ka galvinieka atbildības pienākums kreditoram par tāda parādnieka, kurš nonācis maksātnespējas situācijā, saistībām, tieši atbilst galvojuma mērķim. Turpretī galvinieka atsvabināšana no pienākuma atbildēt kreditoram par galvenā parādnieka saistībām tikai tā iemesla dēļ, ka parādnieka sliktais finansiālais stāvoklis to novedis līdz maksātnespējai, ir pretrunā ar galvojuma mērķi.[15]

Vienlaikus tikpat pašsaprotami ir tas, ka galvinieks, kurš ir apmierinājis maksātnespējīga jeb bankrotējuša parādnieka saistības, neiegūst lielākas tiesības nekā pats kreditors. Fiziskas personas maksātnespējas sekmīgas izbeigšanas rezultātā persona uzsāk (retāk – turpina) savu saimniecisko un finansiālo darbību “no nulles”, bet jau bez parādiem.[16] Tiesību doktrīnā visai loģiski un pašsaprotami ir norādīts, ka ar brīdi, kad galviniekam rodas regresa prasījuma tiesības pret galveno parādnieku, galvinieks kļūst par galvenā parādnieka kreditoru.[17] Ja galvenā parādnieka maksātnespējas gadījumā kreditora prasījumu jau ir pieteicis sākotnējais kreditors un kreditora prasījuma tiesības uz likuma (piemēram, Civillikuma 1704., 1705. panta) pamata pāriet (!) galviniekam – pēdējam nav [atkārtoti] jāiesniedz kreditora prasījums un kreditora pieteikšanas termiņa izbeigšanās nav uzskatāma par šķērsli galvinieka prasījuma apmierināšanai parādnieka saistību dzēšanas procesa laikā.[18]

Noslēdzot galvojuma līgumu, galviniekam ir jāapzinās visi riski, tostarp galvenā parādnieka maksātnespējas riski un šāda procesa (attiecīgajā valstī, kurā šāds process varētu būt ierosināts un izskatīts tiesā) sekas, proti, galvenā parādnieka tiesības uz saistības dzēšanas procedūru, kuras rezultātā galviniekam, vismaz Latvijā, vairs nebūs iespējams celt uz Latvijas likumiem balstītu regresa prasību pret galveno parādnieku par parāda atmaksu.[19] Tāpēc ir visai pašsaprotami, ka parādniekam, kuram Latvijas Republikā vai citviet noritējušajā maksātnespējas vai tiesiskās aizsardzības procesa [saistību dzēšanas procesa] ietvaros saistības ir dzēstas, tās ne tikai neatjaunojas, ja [kāds] galvinieks izpilda nu jau savas paša saistības pret kreditoru, bet arī nenodibinās nekādas jaunas [atprasījuma] saistības pret maksātnespējas procesu izgājušo galveno parādnieku. Pašsaprotami, bet vai acīmredzami?[20]

Kā jau tika norādīts iepriekš, 2021. gada 1. jūnija spriedumā lietā Nr. C29572417, SKC-22/2021 un 17. jūnijā spriedumā lietā Nr. C29579117, SKC-43/2021,[21] Senāta Civillietu departaments (triju vienu un to pašu senatoru sastāvā ar to pašu referējošo tiesnesi) nonāca pie iepriekš norādītajam diametrāli pretējiem secinājumiem, kuri, ja netiks pārskatīti (šobrīd vēl nav, taču arī nav arī analizēti vai atkārtoti citos nolēmumos), tā no šīs pirmšķietami klaji nelikumīgās un nepamatotās “judikatūras” atkāpjoties, padarīs fiziskās personas maksātnespējas procesus un juridiskās personas tiesiskās aizsardzības procesus Latvijā par faktiski bezjēdzīgiem, jebkuras saistību dzēšanas procesa ietvaros dzēstās parādnieka saistības ļaujot atjaunot vai pārjaunot, kreditoram par to vienojoties ar jebkuru galvinieku – bez parādnieka ziņas un piekrišanas. Citiem vārdiem sakot, tagad vien no kreditora ieskata, kā arī tā iejūtības un godprātības izrietēs tas vai fiziskas personas parādi maksātnespējas procesā valstī tiks dzēsti pavisam – bez regresa iespējas, vai ne. Uzmanība ir vēršama uz faktu, ka kreditoriem, to bilanču vajadzībām, bieži vien ir nepieciešams apdrošināt parādus, tostarp ar ekspromisorisko vai pirmā pieprasījuma bezstrīdus galvojumu.

Abu šo pirmšķietami aplamo Senāta spriedumu pamatā ir šādi visai diskutabli apsvērumi:

1. Kasatora argumentu pamatā ir pieņēmums, ka galviniece, samaksājot Civillikuma 1704. panta kārtībā kreditoram, likumiskās cesijas ceļā ieguva prasījuma tiesības, kas izriet no [aizdevuma līguma]. Tālāk, atsaucoties uz cesiju regulējošām Civillikuma normām, tiek apgalvots, ka nepastāv cesijas priekšmets, jo no finanšu līzinga līguma izrietošās saistības pret [kreditoru] ir dzēstas ar Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesas 2017. gada 17. janvāra lēmumu par [galvenā parādnieka] maksātnespējas procesa pabeigšanu. Citiem vārdiem, kreditors nevar cedēt dzēstu saistību. Šādu Maksātnespējas likuma un Civillikuma normu interpretāciju Senāts nevar atbalstīt.
2. Atklājot Maksātnespējas likumā lietotā jēdziena “neizpildīto saistību dzēšana” saturu, Senāts ir norādījis, ka tas tulkojams kā “atbrīvošana no neizpildītajām saistībām”. Tāpat, interpretējot Maksātnespējas likuma 164. panta trešo daļu, Senāts atzinis, ka pieņemtais tiesas lēmums neizbeidz saistību tiesību, uz kuras pamata parādsaistības ir radušās, līdz ar to šāds lēmums nenovērš nepilnīgi atdotā parāda esamību, bet gan piešķir privilēģiju parādniekam nepildīt saistību parāda neatmaksātajā daļā, vienīgi viņam nodrošinot tiesisko aizsardzību pret kreditora nākotnes prasījumu (sk. Senāta 2021. gada 25. februāra spriedumu lietā Nr. SKC-32/2021).
3. No Maksātnespējas likuma 164. panta pirmās daļas izriet, ka šajā tiesību normā paredzētās sekas attiecas tikai uz tām saistībām, kas iekļautas fiziskās personas saistību dzēšanas plānā, tātad uz pastāvošām, nevis vēl nenodibinātām saistībām. Citiem vārdiem, situācijā, kad lieta tiek skatīta bezstrīdus tiesvedības procesā, nevar zaudēt tiesības tāds kreditors, kura prasījuma tiesība nemaz nav radusies un šī iemesla dēļ tā nevarēja tikt pieteikta un tikt iekļauta saistību dzēšanas plānā.
4. Prasījuma tiesību pārvede, kuras pazīmes pēc normas iztulkošanas gramatiskā ceļā var saskatīt Civillikuma 1704. pantā (kādā apmērā galvinieks apmierina kreditoru, tādā uz viņu pāriet pēdējā prasījumi pret galveno parādnieku), nav cesija materiālo tiesību izpratnē, jo galvinieka prasījuma pamatā nav agrākais interešu stāvoklis. Kad galvinieks samaksā parādu, tad kreditora prasījums pret parādnieku atkrīt (izbeidzas) ar saistības izpildi, tāpēc cesiju regulējošo tiesību normu piemērošanai šajā tiesiskajā attiecībā nav pamata.
5. Galvinieka prasījuma tiesību satura tvērumu noteic Civillikuma 1705. pants, kas ar likuma spēku galviniekam piešķir īpašu regresa (atprasījuma) tiesību. Lai gan no izcelšanās viedokļa tai ir zināma saistība starp kreditoru un galveno parādnieku noslēgto līgumu, pastāvot galvinieka regresa tiesības realizācijas priekšnoteikumiem, šī regresa tiesība tās nodibināšanas tiesiskā pamata dēļ ir uzlūkojama kā jauna civiltiesiska attiecība, nevis kādu iepriekšējo tiesību turpinājums. Šis aspekts ir īpaši svarīgs gadījumos, ja izšķirams jautājums par noilgumu, nosakot termiņu, kurā regresa prasījums ir tā nodibināts, ka nekavējoties var celt attiecīgu prasību, un tas palīdz nošķirt iepriekšējo tiesību turpinājumu no jaunas tiesiskās attiecības.
6. Norādītie argumenti uzskatāmi atklāj, ka galvinieka regresa prasījuma tiesību realizācijai šajā lietā par šķērsli nevar būt galvenā parādnieka maksātnespējas procesā piemērotā procedūra, ar kuru viņš atbrīvots no fiziskās personas saistību dzēšanas plānā norādītajām atlikušajām saistībām.
7. Tas, vai vispār pastāv Maksātnespējas likuma 129. panta pazīme – personai nav iespēju nokārtot parādsaistības – fiziskās personas maksātnespējas procesa uzsākšanai situācijā, kad viņa saistības pret kreditoru ir pietiekami nodrošinātas ar saistību pastiprināšanas līdzekļiem, nav šīs lietas izskatīšanas priekšmets, taču ir pilnīgi skaidrs, ka persona (galvinieks) bez tiesiska pamata nevar zaudēt tai ar likumu piešķirto tiesību.

Autoru ieskatā Senāta secinājumi ir ne vien aplami, bet arī nelikumīgi, nepamatoti un abās konkrētajās lietās jo sevišķi netaisnīgi pret atbildētāju – ne tikai fiziskās personas maksātnespējas, bet arī pušu pirms tam jau šķirtās laulības lietas un tajā notikušās mantas sadales kontekstā. Jo vairāk, Senāta secinājumi, tam atsaucoties uz savā 2021. gada 25. februāra spriedumā lietā Nr. SKC-32/2021 izteiktajām atziņām, ir arī neloģiski un savstarpēji pretrunīgi. Piemēram, secinājums, ka galvenā parādnieka saistību dzēšana maksātnespējas procesā “piešķir privilēģiju parādniekam nepildīt saistību parāda neatmaksātajā daļā, vienīgi viņam nodrošinot tiesisko aizsardzību pret kreditora nākotnes prasījumu” nav loģiski savienojama ar atziņu, ka “galvinieka regresa prasījuma tiesību realizācijai šajā lietā par šķērsli nevar būt galvenā parādnieka maksātnespējas procesā piemērotā procedūra, ar kuru viņš atbrīvots no fiziskās personas saistību dzēšanas plānā norādītajām atlikušajām saistībām”.

Civillikuma 1704. pants expressis verbis nosaka, ka kādā apmērā galvinieks apmierina kreditoru, tādā uz viņu pāriet (!) šā pēdējā prasījumi pret galveno parādnieku. Prasības un ierunas no tās tiesiskās attiecības, kas pastāv starp galvinieku un galveno parādnieku, paliek negrozītas. Savukārt 1705. pants nosaka, ka galvinieks var vērst savu regresa prasību pret galveno parādnieku tikai pēc tam, kad viņš patiesi nolīdzinājis parādu vai tā daļu vai vismaz ar tiesas spriedumu viņam uzlikts pienākums to nolīdzināt. Arī no nākamajam Civillikuma pantiem izriet, ka galvinieks, kas samaksājis galvenā parādnieka vietā, neiegūst vairāk tiesību kā kreditors, proti, ja samaksa ir veikta pirms termiņa, var no galvenā parādnieka atprasīt šo samaksu tikai pēc šā termiņa (1706. pants), bet tos iebildumus, kurus galvinieks varējis celt pret kreditoru, galvenais parādnieks var celt pret galvinieka regresa prasību (1708. pants).

Tiesību doktrīnā ir norādīts, ka Civillikuma 1704. pantā noteiktā prasījuma pāreja pēc būtības ir tā saucamā atvieglotā prasījuma tiesību pāreja jeb likumiskā cesija. Galvinieks, kurš samaksājis parādnieka vietā, saskaņā ar likumu, bez īpašas prasījuma tiesību nodošanas, stājas kreditora vietā un var no parādnieka prasīt, lai tas atgriež viņam visu samaksāto, kā arī visus izdevumus, kuri galviniekam ir radušies sakarā ar parādnieka nepienācīgu saistību izpildi.[22] Savukārt profesors V. Sinaiskis šādu prasījuma pāreju nosauca par “likumisko cesiju”[23] Tas arī sistēmiski atbilst Civillikuma 1793. panta 1. punktā noteiktajam, ka prasījumi var pāriet no agrākā kreditora uz jaunu ar cesiju, kura notiek pēc likuma, proti, bez agrākā kreditora gribas izteikuma.[24] Tas, bez šaubām, ir attiecināms arī uz gadījumiem, kad galvenais parādnieks vai cits galvinieks ir kļuvis maksātnespējīgs: “[..] pēc parādnieka saistību dzēšanas procedūras pabeigšanas un neizpildīto saistību dzēšanas, galvojumam kļūstot par patstāvīgu saistību, galvinieks zaudē savas regresa tiesības pret galveno parādnieku. Pretējā gadījumā parādnieka saistību dzēšanas procedūrai zustu jēga, jo parādniekam tik un tā saglabātos pienākums segt parādu pat pēc saistību dzēšanas procedūras pabeigšanas – tikai nevis pret kreditoru, bet pret galvinieku.”[25]

Atbilstoši Latvijas tiesību sistēmai, ja Civillikuma 1704. pants nosaka, ka galvinieka regresa prasījuma tiesības pret galveno parādnieku pāriet uz likuma pamata, proti, bez galvenā parādnieka (un citu galvinieku piekrišanas), tad Civillikuma 1705. pants vien regulē šo regresa prasījuma tiesību pārejas brīdi,[26] nevis nodibina jaunu saistību. Citiem vārdiem sakot, likumdevējs nav noteicis, ka regresa prasība ir jauna saistība, precizējot, ka tā ir [esošā] parāda pāreja uz likuma pamata jeb likumiskā cesija. Tas arī neatbilstu Latvijas tiesību sistēmai, kur divas privātpersonas ar savstarpēju darījumu nodibinātu trešajai personai kādu jaunu saistību pret vienu no tām (sal., Civillikuma 1547. pants). Vienlaikus Civillikuma 1705. pants, pretēji Senāta atziņām, vien sistēmiski papildina 1704. pantu, nosakot likumiskās cesijas brīdi, nevis nosaka jaunas saistības nodibināšanas kārtību. Tāpēc tas, ka galvinieks pilnībā vai daļēji apmierina (vai ir uzsācis apmierināt) kreditoru, piemēram, galvenā parādnieka vietā samaksā pēdējā parādu kreditoram, nenozīmē, ka tiek radīta jauna saistība. Juridiskajā literatūrā norādīts, ka cesija nerada jaunu prasījumu, bet gan pārveido esošo, aizstājot vienu kreditoru ar citu,[27] jo Civillikuma 1704. pants regulē vienu no gadījumiem, kad cesija notiek uz likuma pamata.

Arī Senāts savā judikatūrā ir atzinis, ka Civillikuma 1704. un 1705. pants nosaka vien parāda pārvedi jeb kreditora maiņu, nevis nodibina jaunu pamata saistību starp galvinieku un galveno parādnieku[28]: “[tas] ir priekšnoteikums, lai kreditora tiesības pārietu galviniekam, jo atbilstoši Civillikuma 1692., 1704. un 1705. panta noteikumiem apstāklis, ka galvinieks ir apmierinājis kreditoru, neatbrīvo galveno parādnieku no viņa parāda, un galviniekam, kurš apmierinājis kreditoru, ir tiesības vērst regresa prasību pret galveno parādnieku. Tādējādi tiktāl, cik tas attiecas uz kreditora maiņu (!), [tas] var skart galvenā parādnieka tiesības un pienākumus”. Piebilstams, ka tas atbilst ne vien Civillikuma 1704. un 1705. panta gramatiskajai, teleoloģiskajai, sistēmiskai un vēsturiskai interpretācijai un tiesību doktrīnai, bet arī loģikas likumiem un veselajam saprātam (kā norādījis Eiropa tiesas ģenerāladvokāts Mihals Bobeks, veselais saprāts nav tiesību avots, bet tam noteikti būtu jāvirza šo tiesību interpretācija,[29] kam nevar nepiekrist un kam autori pilnībā piebvienojas).

Tā, piemēram, izmantojot tiesību normu interpretāciju ar slēdzienu no pretējā jeb argumentum a contrario un izdarot pieņēmumu, ka Civillikuma 1704. pantā (vai 1705. pantā) noteiktajos gadījumos tiek nodibināta jauna saistība, savu jēgu pilnībā zaudē fiziskās personas maksātnespējas process un juridiskās personas tiesiskās aizsardzības process. Ir atgādināms, ka galvinieku katrai saistībai var būt bezgalīgi daudz. Galvojumu kreditoram jebkura persona dod bez galvenā parādnieka piekrišanas un pat bez pēdējā informēšanas, darot to jebkurā brīdī un jebkurā jurisdikcijā pēc sava ieskata. Faktiski galvot var jebkurā brīdī – pirms aizdevuma līguma parakstīšanas pirms tā kā reāllīguma stāšanās spēkā, vienlaikus ar to, jau parāda piedziņas procesā vai pat pēc tam. Vērā ņemams, ka galvinieks (vai viens no galviniekiem) var būt kreditora sadarbības partneris, piemēram, apdrošināšanas sabiedrība, garantiju aģentūra vai speciāla privāta vai publiska finanšu institūcija, kam galvojumu sniegšana vai apdrošināšana ir pamatnodarbe. Tāpēc Maksātnespējas likuma un šī tiesību institūta regulējumam pretēja ir tiesību normu interpretācija, ar kuru saistību dzēšanas procesa ietvaros dzēstas parādnieka saistības atjaunojas, ja tās pāriet uz jaunu kreditoru – to galvinieku, kurš galvenā parādnieka saistības ir “atmaksājis”. Jo vairāk maksātnespējas institūtam pretēja ir tāda šo tiesību normu interpretācija, ar kuru galvinieks ar kreditoru nodibina jaunu saistību pret tikko maksātnespējas procesu izgājušo parādnieku. Jāatgādina, ka šādam parādniekam, piemēram, fiziskai personai, nekādas mantas vairs nav un nevar būt, turklāt likums nākamos 10 gadus jaunas nesamērīgas saistības uzņemties parādniekam, kurš turpina dzīvot Latvijā, liedz.[30]

Iepriekš minēto iemeslu dēļ šāda Senāta tiesību normu interpretācija atzīstama par klaji aplamu un nepareizu, jo nonāk pretrunā vispārējiem tiesību principiem, tiesību sistēmai un Maksātnespējas likuma plānam un mērķim, faktiski atņemot Maksātnespējas likumam tā jēgu attiecībā uz parādnieka saistību dzēšanu ar mērķi atgriezt parādnieku normālajā ekonomiskajā apritē (veicināt finansiālās grūtībās nonākuša parādnieka saistību izpildi un, ja iespējams, maksātspējas atjaunošanu, piemērojot likumā noteiktos principus un tiesiskos risinājumus). Secīgi tāda tiesību normas interpretācija neatbilst ne vien likuma burtam, bet arī likuma garam un tiesību doktrīnai šajā sakarā. Turklāt pieņēmums, ka Civillikuma 1704. (vai 1705.) pantā noteiktajos gadījumos uz likuma pamata tiek nodibināta jauna galvenā parādnieka saistība, padara par nekonkrētu un nepārskatāmu arī noilguma institūtu kā tādu, tostarp, jautājumā par regresa prasības noilguma termiņu. Secīgi Senāta atziņa, ka šis aspekts ir īpaši svarīgs gadījumos, ja izšķirams jautājums par noilgumu, nosakot termiņu, kurā regresa prasījums ir tā nodibināts, ka nekavējoties var celt attiecīgu prasību, un tas palīdz nošķirt iepriekšējo tiesību turpinājumu no jaunas tiesiskās attiecības nav pamatota. Tostarp tā nonāk zināmā pretrunā ar visai loģiskajiem un pamatotajiem Senāta apsvērumiem spriedumā lietā Nr. C29351717, SKC-136/2020,[31] kas turklāt skatīts tajā pašā sastāvā, vien citam no šiem trim senatoriem referējot: “Galvenais parādnieks var atzīt saistību arī pēc noilguma termiņa beigām kā obligatio naturalis, proti, kā ētisku, bet ne juridisku saistību, un galvinieks nevar tikt saistīts ar to, ka galvenais parādnieks uzņēmies šādu ētisku saistību. Pretējā gadījumā galvinieks nevarētu rēķināties ar tiesisko stabilitāti, jo noilgusī galvenā parādnieka saistība jebkurā laikā pēc noilguma termiņa beigām varētu tikt atjaunota, galvenajam parādniekam to atzīstot.”

Vienlaikus atzīstot tēzi, ka ar regresu rodas jauna saistība, nevis (uz likumiskās cesijas pamata) pāriet iepriekšējā saistība, nesamērīga nenoteiktība iestātos arī attiecībā uz prasības pamatu un tā pierādījumiem – vai prasību pret galveno parādnieku un tās apmēru pierāda vien kreditora un galvinieka darījums, piemēram, spriedums, vienošanās par parāda apmaksu (kā šajos gadījumos) vai parāda samaksas apliecinājums, vai tomēr, galvenokārt, galvenā parādnieka paša noslēgtais darījums ar kreditoru, piemēram, aizdevuma noteikumi un tā izsniegšanas apstākļi. Atkārtoti norādāms, ka Latvijas tiesību telpā divas privātpersonas nevar uz likuma pamata nodibināt trešās personas civiltiesisku saistību pret vienu no tām, ja vien likums to tieši neparedz. Civillikuma 1704. un 1705. pants to ne tieši, ne arī neparedz! Piebilstams, ka tiesa, tostarp, Senāts, pret atbildētāja ģimeni jau bija pieļāvusi vairākas rupjas tiesas kļūdas, kas gan tika ar uzviju kompensēts, Senātam šīs kļūdas pēcāk visnotaļ atbildīgi atzīstot[32] un no savas aplamās judikatūras atkāpjoties.

Fakti un secinājumi

1. Ar Rīgas rajona tiesas 2014. gada 11. aprīļa spriedumu lietā Nr. C33365713 šķirta laulība, secinot, ka par kredītu saistībām – gan par iegādāto automašīnu, gan arī par dzīvokļa kredītu bijušie laulātie atbild kopīgi ar kopīgo mantu, un ka arī uz laulātās vārda reģistrētais laulības laikā nopirktais dzīvoklis, kas ir ķīla laulāto kredītiem, ir abu laulāto manta līdzīgās domājamās daļās. Savukārt Rīgas apgabaltiesa, skatot lietu apelācijas kartībā, 2014. gada 29. decembra spriedumā nonāca pie pretēja slēdziena, ka dzīvokļa pirkuma līgums pēc būtības ir fiktīvs jeb simulatīvs, slēgts nolūkā maldināt laulātās (!) brāli, tāpēc… visu dzīvokli atstāja laulātajai (!), noraidot laulātā prasību uz 1/2 domājamās daļas izdalīšanu, turklāt laulātā ņemto un laulātās galvoto kredītu nevērtējot kā laulātā ienākumu, kas ieguldīti laulības laikā iegādātajā dzīvoklī.
2. Ar Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesas 2017. gada 17. janvāra lēmumu lietā Nr. C29544315 tiesa ir pabeigusi galvenā parādnieka – bijušā laulātā maksātnespējas procesu, atbrīvojot viņu no saistībām, tai skaitā, saistībām, kas izriet no kredīta un līzinga līgumiem.
3. Galvenā parādnieka bijusī laulātā vienpusēji vienojās ar kreditoriem par viņas galvotā bijuša vīra ņemto parādu ģimenes vajadzībām atmaksu, pēc kā, pamatojoties uz Civillikuma 1704. un 1705. pantu, 2017. gada 27. novembrī cēla divas atsevišķas regresa prasības pret savu bijušo laulāto (ģimenes automašīnas līzinga un ģimenes mājokļa kredīta sakarā), to formulējot kā prasījumu piedzīt prasītājai radītos zaudējumus (!) “ko atbildētājs radījis prasītājai, neizpildot savas saistības pret kreditoriem”.
4. Maksātnespējas likuma 164. pants noteic, ka pēc saistību dzēšanas plāna izpildes personas saistības tiek dzēstas. Civillikuma 1807. pants noteic, ka parādnieka stāvoklis ar cesiju (tostarp – likumisko) nedrīkst pasliktināties.
5. Neskatoties uz to un galvinieces aplamo prasījumu piedzīt no bijušā galvenā parādnieka zaudējumus (!), ar Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesas 2018. gada 19. septembra spriedumu lietā Nr. C29579117 prasība apmierināta pilnīgi. Izskatījusi lietu sakarā ar atbildētāja apelācijas sūdzību, arī Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija ar 2019. gada 10. maija spriedumu prasību apmierinājusi pilnīgi. Par spriedumu tika iesniegta kasācijas sūdzība.
6. Arī ar Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesas 2018. gada 3. oktobra spriedumu lietā Nr. C29572417 pirmšķietami aplamā prasība piedzīt zaudējumus no bijušā galvenā parādnieka apmierināta lielākajā tās daļā. Izskatījusi lietu sakarā ar atbildētāja apelācijas sūdzību, Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija ar 2019. gada 5. aprīļa spriedumu prasību tā pārsūdzētajā daļā apmierinājusi, atzīstot, ka “prasītājai kā galviniecei nomaksājot atbildētāja parādsaistības pret banku, nevis atjaunojas atbildētāja dzēstās saistības, bet atbildētājam izveidojas jauna saistība, proti, saistība pret galvinieku, kas ir radusies tikai pēc tam, kad prasītāja samaksāja parādu bankai, proti, pēc 2017. gada 9. maija, kad prasītāja izpildīja ar banku noslēgto Vienošanos”. Arī par šo spriedumu tika iesniegta kasācijas sūdzība.
7. 2019. gada 9. oktobra rīcības sēdē lietā Nr. C29572417 senatoru Z. Pētersones, A. Čerņavskas, E. Vernušas sastāvā tika pieņemts lēmums ierosināt lietā kasācijas tiesvedību. Lietu rakstveida procesā, taisot spriedumu 2021. gada 1. jūnijā, skatīja senatori I. Bisters, V. Maksimovs un M. Senkāne (!). Lietu sadales kārtība Senātā[33] tam pēc būtības neatbilst.
8. 2020. gada 13. martā rīcības sēdē lietā Nr. C29579117 senatoru A. Briedes, Dz. Baltas, E. Vernušas sastāvā tika pieņemts lēmums ierosināta kasācijas tiesvedību. Arī šo lietu rakstveida procesā, taisot spriedumu 2021. gada 17. jūnijā, skatīja senatori I. Bisters, V. Maksimovs un M. Senkāne (!), kas arī lietu sadales kārtībai Senātā pēc būtības neatbilst, senatoriem šajā un iepriekš pieņemtā sprieduma sakarā pieteikto noraidījumu visam tiesas sastāvam izskatot rakstveida procedūrā, par to lietas dalībniekiem iepriekš nepaziņojot,[34] noraidījumu nepieņemot, procesuālos lūgumus par lietas izskatīšanu tiesas sēdē neņemot vērā, tāpat kā advokāta papildus rakstveida paskaidrojumus.
9. 2021. gada 1. jūnija Senāta spriedumos lietā Nr. C29572417, SKC-22/2021 un 17. jūnijā lietā Nr. C29579117, SKC-43/2021 secināts, ka, lai arī galvinieka prasījuma tiesību satura tvērumu noteic Civillikuma 1705. pants, kas ar likuma spēku galviniekam piešķir īpašu regresa (atprasījuma) tiesību, kur no izcelšanās viedokļa tai ir zināma saistība starp kreditoru un galveno parādnieku noslēgto līgumu, pastāvot galvinieka regresa tiesības realizācijas priekšnoteikumiem. Šī regresa tiesība tās nodibināšanas tiesiskā pamata dēļ ir uzlūkojama kā jauna civiltiesiska attiecība, nevis kādu iepriekšējo tiesību turpinājums.
10. Secināms, ka Senāts ar šo nonāk pie pirmšķietami aplama atziņas, ka galvinieka regresa prasījuma tiesību realizācijai šajā lietā par šķērsli nevar būt galvenā parādnieka maksātnespējas procesā piemērotā procedūra, ar kuru viņš atbrīvots no fiziskās personas saistību dzēšanas plānā norādītajām atlikušajām saistībām.
11. Maksātnespējas institūtam un likumam ir noteikts mērķis, kas nesaistās ar galvinieka drošību, bet gan ar kreditora interešu aizsardzību un tostarp ar maksātnespējīgās fiziskās personas maksātspējas atjaunošanu. Šādai tiesību normu analīzei Senāts spriedumā lietā Nr. C29572417 diemžēl nav pievērsies, tā vietā taisot pirmšķietami klaji nelikumīgu nolēmumu, ar ko ir faktiski padarīts par bezjēdzīgu jebkuras fiziskās personas maksātnespējas process un jebkuras juridiskās personas tiesiskās aizsardzības process Latvijā un no tā izrietošās tiesības – gadsimtiem vecs un plaši pielietots tiesību institūts, kura nolūks ir atgriezt komerctiesiskajā apritē jeb uzņēmējdarbībā attaisnojami kļūdījušās personas.
12. Senāta pirmšķietamais kļūdas dēļ, ja tā netiks labota, atšķirībā no juridiskas personas, kura maksātnespējas gadījumā (ja vien tajā netiek pāriets uz tiesiskās aizsardzības procesu) parasti tiek likvidēta, vienlaikus atbrīvojot arī godprātīgos juridiskās personas dibinātājus, īpašniekus un pārstāvjus no civiltiesiskās atbildības, jebkura godprātīga un uzņēmīga fiziska persona, kurai ir bijušas nenokārtojamas parāda saistības ar kreditoru, kurās iesaistīts galvinieks, “tiks iesprostota” uz mūžu parādos, kurus tā nevar nokārtot, padarot šai personai turpmāku dzīvi Latvijā bieži vien racionāli nepamatotu.
13. Galvojuma institūta būtība ir sniegt nodrošinājumu kreditora piešķirtajam kapitālam parādniekam, tostarp, fiziskajai personai, ja tai rodas īslaicīgas vai ilgtermiņa maksātnespējas problēmas, tāpēc tam ir jāturpinās arī galvenā parādnieka maksātnespējā, lai komercdarbība varētu norisināties veiksmīgi un kapitāls, tostarp, ar zemiem procentiem, sasniegtu nepieciešamās personas, pie tām arī tik pat sekmīgi atgriežoties. Vienlaikus ir jāsaglabā līdzsvars starp kreditora tiesībām atgūt parādu no parādnieka ar neveiksmīga parādnieka kļūšanu atkal par maksātspējīgu.
14. Maksātnespējas likuma mērķis ir “[..] veicināt finansiālās grūtībās nonākuša parādnieka saistību izpildi un, ja iespējams, maksātspējas atjaunošanu, piemērojot likumā noteiktos principus un tiesiskos risinājumus”,[35] taču 2021. gada 1. un 17. jūnija Senāta spriedumi lietās Nr. C29572417, SKC-22/2021 un Nr. C29579117, SKC-43/2021 noteiks pilnīgi pretējo gadījumos, kad kreditora un parādnieka saistībās tiks iesaistīti arī viens vai vairāki galvinieki.

Vai abi šie Senāta nolēmumi ir atzīstami par tiesību tālākveidošanu, zināmu eksperimentu tiesību teorijā, vai tie tomēr ir klajš tiesas brāķis, apzināta vai pat tīša tiesas kļūda, vai arī Latvijas Republikas maksātnespējas tiesību institūta mērķtiecīga sagrāve?

[1] Autori ir snieguši juridisko palīdzību atbildētājam (bijušajam laulātajam, maksātnespējas procesu sekmīgi izgājušajam parādniekam) un veduši abas šīs lietas visās trijās tiesu instancēs.

[2] Tomass Hobss (Thomas Hobbes): “Saprāts ir likuma dvēsele / Reason is the Soul of the Law”.

[3] Osipova S., Tiesiska valsts vai "tiesnešu valsts". Jurista Vārds, 05.07.2016., Nr. 27 (930).

[4] Skat., Levits E. Judikatūra – pamati, problēmas, piemērošana. AT Biļetens, Nr. 1, 32. lpp.

[5] Civillikums, Ministru kabinets, 28.01.1937., spēkā no 01.09.1992. Valdības Vēstnesis, Nr. 41, 20.02.1937., 1691.-1695. pants.

[6] Fogels N., Ziņģe J. Galvenā parādnieka saistību dzēšana maksātnespējas procesā – vai pamats galvojuma izbeigšanai. Jurista Vārds, 15.04.2014., Nr. 15.

[7] Senāta 2016. gada 16. jūnija spriedums lietā Nr. SKC-178/2016 (C12183912), 8. punkts, Senāta 2011. gada 27. aprīļa spriedums lietā SKC-86/2011 (C05061306).

[8] Senāta Civilā kasācijas departamenta 1936. gada 28. oktobra spriedums lietā Nr. 1668, atsauce pārnesta no Senāta 2020. gada 30. jūnija sprieduma lietā Nr. C29351717, SKC-136/2020.

[9] Senāta 2011. gada 27. aprīļa spriedums lietā SKC-86/2011 (C05061306), 12.1.2. punkts.

[10] Skat., Senāta spriedumu lietā Nr. SKC-86/2011.

[11] Kalniņš E. Galvojums kā akcesoriska saistība. Jurista Vārds, 10.05.2011., Nr. 19 (666).

[12] Senāta 2017. gada 3. marta sprieduma lietā Nr. SKC‑81/2017 (C33337912), 7. punkts.

[13] Turpat.

[14] Jankeviča I. Galvinieka atbildība, ja galvenajam parādniekam maksātnespējas procesā dzēstas saistības. Jurista Vārds, 12.01.2016., Nr. 2.

[15] Senāta 2016. gada 16. jūnija spriedums lietā Nr. SKC-178/2016 (C12183912), 8. punkts.

[16] Sal., Senāta 2017. gada 3. marta sprieduma lietā Nr. SKC-81/2017 (C33337912), 8. punkts.

[17] Fogels N., Ziņģe J. Galvenā parādnieka saistību dzēšana maksātnespējas procesā – vai pamats galvojuma izbeigšanai. Jurista Vārds, 15.04.2014., Nr. 15.

[18] Turpat, ar atsauci uz Maksātnespējas kontroles dienesta atzinumu.

[19] Sal. turpat.

[20] Turpat., 8. punkts, pēdējais teikums.

[21] Autori ir snieguši juridisko palīdzību atbildētājam un veduši abas lietas visās trijās tiesu instancēs.

[22] Pobedonoscevs K., Civiltiesību kurss, Sanktpēterburga, 1890, 3.s., 300. lpp, atsauce pārnesta no Civillikuma komentāriem, skat. zemāk.

[23] Sinaiskis V., Saistību tiesības, R., 1940, 25. lpp, atsauce pārnesta no Civillikuma komentāriem, skat. zemāk.

[24] Civillikuma komentāri. Saistību tiesības. Prof. K. Torgāna zin. red., Rīga: Mans īpašums, 1998, 208. lpp.

[25] Neilands R. Galvojuma patstāvība pēc galvenā parādnieka saistību dzēšanas procedūras pabeigšanas. Jurista Vārds, 16.02.2016., Nr. 7 (910), 21.–30. lpp.

[26] Civillikuma komentāri. Saistību tiesības. Prof. K.Torgāna zin. red., Rīga: Mans īpašums, 1998, 208., 209. lpp.

[27] Torgāns K. Saistību tiesības. I daļa. Mācību grāmata. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2006, 159. lpp.

[28] Senāta Civillietu departamenta 2013. gada 22.janvāra spriedums lietā Nr. SKC-27/2013, 8.3.1. punkts.

[29] EST ģenerāladvokāta Mihala Bobeka [Michal Bobek] 2017. gada 26. janvāra secinājumi EST lietā Nr. C-13/16, 99. secinājums.

[30] Maksātnespējas likuma 130. panta 3. punkts.

[31] Latvijas Republikas Senāta Civillietu departamenta 2020. gada30. jūnija spriedums lietā Nr. C29351717, SKC-136/2020.

[32] Latvijas Republikas Senāta Civillietu departamenta 2016. gada 22. novembra spriedums lietā Nr. SKC-226/2016.

[33] Skat.: https://www.at.gov.lv/files/uploads/files/4_Tiesvediba/Lietu_sadales_kartiba/Senats-lietu%20sadales%20plans-2021.doc

34] Civilprocesa likuma 21. panta pirmā daļa.

[35] Maksātnespējas likuma 1. pants.