Ievads

Viens no būtiskākajiem tiesību principiem ir tiesiskās noteiktības princips. Tēlaini izsakoties, tiesiskās noteiktības princips prasa, lai katrām tiesiskajām attiecībām būtu savs "mūžs". Piemēram, ja starp personām tiek nodibinātas kādas no tiesiskā darījuma izrietošas attiecības, visai grūti būtu iedomāties un pieļaut situāciju, kurā ar tiesībām apveltītajai personai tiktu dotas tiesības prasīt saistības izpildi bezgalīgi ilgi. Galu galā tiesisko attiecību dalībnieki ir ieinteresēti paredzamā tiesisko attiecību noregulējumā. Neievērojot tiesiskās noteiktības principu, personu savstarpējās tiesiskās attiecības iegūtu nenoteiktu raksturu.

Tiesiskās noteiktības princips savu izpausmi rod noilguma institūtā. Tieši konkurences tiesībās to samērā komplicētā, daudzšķautņainā rakstura dēļ pusēm var būt tiesiskā interese par savu apstrīdēto tiesību savlaicīgu un nepārprotamu noregulēšanu. Īpaši pēdējā laikā noilguma institūta izpausmes ir kļuvušas par diskusiju objektu arī konkurences tiesībās. Ņemot vērā, ka reizēm šī diskusija no juristu vides jau tika pārcelta uz plašāku auditorijas loku,¹ autors nolēma padziļināti izpētīt noilguma institūtu konkurences tiesībās.

Šī raksta mērķis ir analizēt noilguma institūta piemērošanas jautājumus konkurences tiesībās. Proti, rakstā autors analizē noilguma institūtu, kas ietverts Konkurences likumā, ieskicē noilguma termiņa noteikšanu konkurences tiesībās, pievēršas jautājumam, kā noteikt noilguma tecējuma sākumu konkurences tiesībās un tā notecējuma brīdi, par pamatu ņemot Latvijai radniecīgās Vācijas tiesības, kā arī apskata jautājumus par atsevišķiem pierādīšanas pienākuma jautājumiem. Nobeigumā autors sniedz savus priekšlikumus Latvijas Konkurences likumā iekļautā noilguma institūta pilnveidošanai.

1. Noilguma termiņš Latvijas Konkurences likumā nav skaidri noteikts

Noilgums Konkurences likumā regulēts 21.⁴ pantā. Tā pirmā daļa nosaka, ka noilguma termiņu zaudējumu atlīdzināšanas prasības celšanai sāk skaitīt ar to dienu, kad konkurences tiesību pārkāpums ir beidzies un prasītājs zina vai bija pamats uzskatīt, ka viņš zina par pārkāpēja rīcību un to, ka pārkāpums ir konkurences tiesību pārkāpums, ka konkurences tiesību pārkāpuma dēļ viņam ir nodarīti zaudējumi, un pārkāpēja identitāti.² Šo normu var tulkot sistēmiski ar Civillikuma 1896. pantu. Noilguma piemērošanai jākonstatē trīs kritēriji, kuriem turklāt jāizpildās kumulatīvi: intelektuālais moments un divi papildu kumulatīvie kritēriji – prasītāja pārliecība vai pamatots uzskats, ka prasītājs zina, – zināšana par pārkāpēja rīcību un to, ka pārkāpums ir konkurences tiesību pārkāpums (intelektuālo momentu), nodarītie zaudējumi (pirmais kumulatīvais kritērijs) un pārkāpēja identitāte (otrais kumulatīvais kritērijs). Noilguma tecējumu sāk skaitīt ar brīdi, kad konkurences pārkāpums ir beidzies. Autora ieskatā, minētā norma ir uzlabojama.

Noilguma institūts Konkurences likuma pamata redakcijā³ nav atrodams. Tas Konkurences likumā iekļauts ar 2017. gada 5. oktobra grozījumiem (turpmāk – Grozījumi).⁴ Kaut arī no normas teksta nav skaidrs noilguma tecējuma termiņš, tas kļūst skaidrs, iepazīstoties ar Grozījumu anotāciju.