Latvijas Republikai, integrējoties Eiropas Savienībā, jāveic nacionālās likumdošanas saskaņošana atbilstoši Eiropas Savienības likumdošanai, vienlaicīgi attiecībā uz likumdošanas pilnveidošanu nodrošinot to saistību izpildi, kas izriet no noslēgtajiem starptautiskajiem līgumiem. Brīvās tirdzniecības līgumi, kurus Latvijas Republika slēdz ar citām valstīm, ietver arī noteikumus attiecībā uz ar tirdzniecību saistītām intelektuālā īpašuma tiesībām.

Tā kā intelektuālais īpašums iedalās divās grupās un uz katru no tām attiecas sava tiesību sfēra — autortiesības un rūpnieciskais intelektuālais īpašums (preču zīmes, izgudrojumi, dizainparaugi), tad šī publikācija ietvers autortiesību sfēru. Šī izvēle saistīta arī ar to, ka “Baltajā grāmatā” attiecībā uz stāvokli Viduseiropas un Austrumeiropas valstīs ir teikts, ka intelektuālā īpašuma jomā sasniegumi nav vienādi, ievērojams progress ir sasniegts rūpnieciskā īpašuma jomā, īpaši attiecībā uz patentiem un preču zīmēm.

Rietumeiropas valstu kultūras industriju augstais attīstības līmenis izskaidrojams arī ar to, ka nacionālā likumdošana vairākās valstīs paredz un nodrošina minimālo tiesisko aizsardzību darbu tiesību īpašniekiem, piemēram, tādas tiesības, kas piešķir autortiesību īpašniekiem atļaut vai aizliegt viņu darbu izmantošanu, saņemt pienākošo atlīdzību u. tml. Nacionālā likumdošana atspoguļo šo valstu veiktos pasākumus intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzības nodrošināšanā starptautiskā līmenī. Vissvarīgākie starptautiskie līgumi, no kuriem daži Latvijas Republikai jau ir saistoši, šajā jomā būtu:

— 1886. gada Bernes konvencija “Par literāro un mākslas darbu aizsardzību” 1971. gada Parīzes redakcijā (Berne Convention for the Protection of Literary and Artistic Works);

— 1961. gada Romas starptautiskā konvencija “Par izpildītāju, fonogrammu producentu un raidorganizāciju tiesību aizsardzību” (International Convention for the Protection of Performers, Producers of Phonograms and Broadcasting Organizations);

— Ženēvas 1971. gada konvencija “Par fonogrammu producentu aizsardzību pret fonogrammu nelikumīgu atkārtošanu” (Convention for the Protection of Producers of Phonograms against Unauthorised Duplication of Their Phonograms);

— Briseles 1974. gada konvencija “Par televīzijas raidījumu signāla izplatīšanu ar satelīta palīdzību” (Convention Relating to the Distribution of Programme—Carrying Signals Transmitted by Satellite);

— Eiropas līgums par televīzijas raidījumu aizsardzību un tā protokoli, Strasbūra 1960. gads (European Agreement the Protection of Television Broadcasts);

— līgums “Par audiovizuālu darbu starptautisko reģistrāciju”, Ženēva 1989. gads (Treaty on the International Registration of Audio—visual Works);

— nozīmīgs ir līgums “Par intelektuālā īpašuma tirdzniecības aspektiem, tajā skaitā par tirdzniecību ar nelikumīgi izgatavotiem darbiem” — TRIP līgums (Agreement on Trade—Related Aspects of Intellectual Property Rights, including Trade in Counterfeit Goods), kas tika slēgts Urugvajas raundā parakstītā Vispārējā vienošanās par tarifiem un tirdzniecību — GATT (General Agreement on Tariffs and Trade) ietvaros. Šis līgums ietver sevī speciālas saistības, kas attiecas uz autoru, izpildītāju un producentu mantiskajām tiesībām un to tiesību piemērošanu.

Veicot atbilstošus pasākumus, kas saistīti ar šo līgumu ratificēšanu, valsts garantē, ka tiesību īpašniekiem tiek nodrošināta to tiesību aizsardzība pret dažādiem pirātisma veidiem, kas kļuvuši iespējami, attīstoties dažādām produkcijas ražošanas tehnoloģijām. Valstis var arī divpusējo starptautisko līgumu ietvaros paredzēt savstarpējas intelektuālā īpašuma tiesību garantijas.

1995. gada 12. jūnijā Luksemburgā tika parakstīts līgums starp Latvijas Republiku un Eiropas Savienību. Lai realizētu Eiropas līgumā paredzētos nosacījumus intelektuālā īpašuma aizsardzības jomā, Latvijas Republi