Par problēmām ar laulību slēgšanu,

saskaņā ar Civillikuma 53. pantu Latvijā un Eiropas pieredzi

Atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ģimenes tiesību daļa deleģē atsevišķām reliģiskām organizācijām tiesības laulāt (veikt civilstāvokļa aktu reģistrāciju), Civillikuma 53. p. nosaka, ka laulājamiem ir tiesības salaulāties dzimtsarakstu nodaļā vai arī pie garīdznieka. Saskaņā ar Civillikuma 51. p., ja laulājamie pieder pie luterāņu, Romas katoļu, pareizticīgo, vecticībnieku, metodistu, baptistu, septītās dienas adventistu vai Mozus ticīgo (jūdaistu) konfesijas un vēlas salaulāties pie savas konfesijas garīdznieka, kuram ir attiecīgās konfesijas vadības atļauja, izsludināšanu izdara pēc attiecīgās konfesijas noteikumiem un pēc izsludināšanas garīdznieks tos salaulā.

Problēmas būtība

Latvijas Republikas Tieslietu ministrijas Dzimtsarakstu departaments pēc Civillikuma ģimenes tiesību daļas spēkā stāšanās daudzkārt ir norādījis1, ka daudzi garīdznieki (vai to palīgi) neievēro likumā minētos noteikumus par laulību reģistrāciju. Dažkārt par baznīcā notikušajām laulībām dzimtsarakstiem netiek paziņots gada un pat ilgākā laikā. Gadījumos, kad garīdznieki tomēr informē par notikušajām laulībām, "(..) saņemtajos paziņojumos dažkārt trūkst nepieciešamās ziņas laulības reģistra aizpildīšanai (..)"2. Neraugoties uz biežajiem atgādinājumiem, kuros Latvijas dzimtsarakstu iestādes " (..) lūdz uzdot visu konfesiju garīdzniekiem (Civillikuma 51.p.), kam atļauts reģistrēt juridisku laulību, stingri ievērot Civillikuma 58.p. noteikumus un par katru noslēgtu laulību 14 dienu laikā paziņot dzimtsarakstu nodaļai, kuras teritorijā laulāšana notikusi’’,3 gadījumi atkārtojas arvien biežāk un likuma neievērošana turpinās. Var minēt konkrētus gadījumus, kurus var uzskaitīt pat desmitos, piemēram, "mācītājs J.Mukāns, pārkāpjot viņam dotās pilnvaras, Baltkrievijas pilsones E.Gavriļenko pases V-DP Nr. 576629 12. lpp. izdarījis atzīmi par laulības reģistrāciju".4 Šādas darbības praksē nākas konstatēt bieži, piemēram: "(..) četros gadījumos laulības noslēgtas uz līgavaiņa personu apliecinošu dokumentu — jūrnieku grāmatiņu pamata (..)".5 Mēdz būt arī kļūdas garīdznieku lietvedības dokumentos, kas rada būtiskas neskaidrības dzimtsarakstu reģistrā, piemēram:" (..) 1994. gada 25. novembrī Rīgas Jāņa Kristītāja Pareizticīgo baznīca par laulības noslēgumu starp S. Akpajevu un D. Puhajevu (akta ieraksts nr.30) izdevusi laulības apliecību, kurā sievas uzvārds norādīts Puhajeva. Par minēto personu laulību ar tāda paša akta ierakstu izdota vēl otra laulības apliecība, kurā norādīts sievas uzvārds pēc laulībām — Akpajeva. Lai gan abas laulības apliecības parakstījis garīdznieks Trubicins, tomēr paraksti ir atšķirīgi.’’6 Ir gadījumi, kad salaulātas personas, kuras nav tiesīgas slēgt laulību, piemēram:"(..) Reģistrējot laulību, pārkāpts Civillikuma — 32.p. — aizliegta laulība pirms 18 gadu vecuma sasniegšanas(..)."7 Rezultātā pat tiek ierosināts prokuratūrā izskatīt lietas pēc būtības, lai varētu tiesā atzīt laulības par spēkā neesošām (piemēram, Dobelē)8. Un pēdējā problēma: ja dzimtsarakstu ierēdnim jābūt Latvijas pilsonim, tad garīdznieks var būt citas valsts pilsonis vai bezpavalstnieks (uzturas valstī īslaicīgi), respektīvi, var nezināt Latvijas valsts valodu un pat nezināt, kādi likumiskie nosacījumi ir vajadzīgi, lai laulības tiktu Latvijā uzskatītas par juridiski saistošām. Labi, ja šāda garīdznieka noslēgtās laulības ir noformētas atbilstoši likumam, taču visai liela iespēja ir kļūdai neizpratnes par valsts tiesībām dēļ. Šādi gadījumi ir pareizticīgajiem. Pirmās Republikas laikā Latvijā attiecībā uz vecticībniekiem bija spēkā norma, kas noteica: vecticībnieku garīdznieks var nezināt valsts valodu, taču tādā gadījumā obligatoriska prasība bija izglītots un valodu zinošs sekretārs (tulks). Nedomāju, ka mūsdienās tas būtu labs risinājums. Uzskatu, ja vēlas dzīvot un strādāt mūsu valstī (arī reliģiskajā jomā), latviski ir jāprot un, ja persona laulā Latvijas pilsoņus, tad tai ir jābūt arī LR pilsonībai.

Eiropas Savienības valstu

prakses īss pārskats

Kā citās Eiropas valstīs ir ar laulāšanos? Lielākoties Eiropas valstīs nepastāv Latvijā praktizētā "laulību tiesību deleģēšana". Parasti laulību sākotnēji reģistrē valsts, tad jau salaulāto personu turpmākā svinēšanas norise valsti it kā neskar, jo reliģiskie rituāli (tai skaitā arī reliģiskā laulību ceremonija) ir katra indivīda privāta lieta, kurā, ņemot vērā demokrātijas pamatprincipus, valstij iejaukties nav korekti.