Viedoklis:

Kurš gan palaidīs vilcienu, ja tam priekšā nav ne sliežu, ne gulšņu, pat — tas īsti nezina, kurp grib braukt? Bet mūsu likumdevēji, izrādās, šādu virzību ļoti iecienījuši.

Piedodami, ka likums “Par uzņēmējdarbību” tika palaists pliks: tam kā jumta likumam apakšā nebija nekas. Tādu rīcību vēl varēja attaisnot ar tā laika politiskās situācijas prasībām. Taču, kad pēcāk tādā pašā stilā tiek iedarbināta banku izveide, zemes reforma, privatizācija un sertifikācija, dzīvokļu privatizācija un, beidzot, cīņa pret korupciju, tad gribot negribot rodas aizdomas, ka tāda normatīvo aktu sistēma tiek radīta ar nolūku, jo “kādam”, kas pie tās radīšanas kloķiem, tā ir vajadzīgs.

Vai tad vajadzēja izcilu prātu, lai, palaižot likumu “Par bankām”, apjēgtu, ka tam priekšā jābūt ne tikai normatīviem aktiem par noguldītāja, kredītņēmēja, arī paša banķiera aizsardzību un atbildību, bet arī attiecīgs kontroles un spaidu mehānisms — tātad veselai nodrošinājumu sistēmai?

Kad beidzot atradīsies cits “kāds”, kas aprēķinās, cik tas pirmais “kāds” valstij /tautai/ izmaksā, un vēl cits “kāds”, kas to pirmo atradīs?

Bet pirms tam šī raksta autora, kuram arī bijusi iespēja necilā mērā piedalīties likumdošanas procesā, iekšmalnieciskie vērojumi, analīze un priekšlikumi, pastiprināti ar personisko pieredzi Valsts kontroles darbā.

Tiesiska valsts

Tiesiskas valsts jēdziens mums tiek interpretēts tā, ka visas domstarpības un strīdi jāizšķir tikai caur tiesu, procesuālo likumu kārtībā. Uz to tiek orientēta un attiecīgi audzināta sabiedrība. Ar laiku visa tā, ko mēdz saprast zem civiltiesisko attiecību kārtošanas, uzvelšana tiesu sistēmai var pārvērst valsti par monstru viena milzīga tiesas nama veidā, kuram nevajadzēs ne parlamenta, ne valdības, bet pietiks tikai ar tiesnešiem un advokātiem.

Lai gan ir zināms negatīvs pārliekas tiesu lomas uzspēlēšanas piemērs (ASV tiesu sistēma, kas jau izskata prasības par morālu kaitējumu, ja viens otram “uzmetis ļaunu aci” — ne tā paskatījies, tāpēc rindas uz procesiem sniedzas gados un pašreiz tiek domāts par šīs tiesu sistēmas reformu), Saeimas un it īpaši iepriekšējās Augstākās padomes advokātiskais deputātu sastāvs mums ieprogrammējis to pašu. Kā? Ņoti vienkārši. Vispirms visās valstī iedomājamās sfērās tiek izdarītas tā saucamās reformas — ātri sagrauts viss iespējamais. Tālāk, vārdos paceļot tiesu sistēmas kā valsts varas sastāvdaļas lomu, šiem gruvešiem tiek piekombinēti likumi, kuri kopumā veido nesakārtotu un pretrunīgu likumu sistēmu. Liekas, ka likumi speciāli ir radīti tādi, lai cilvēkiem tie nebūtu apjēdzami un to bezgalīgie grozījumi un papildinājumi būtu vienkāršam mirstīgam neizsekojami. Lai būtu vajadzīga tiesnešu un advokātu armija, kura tad nu sacensību garā tos interpretēs.

Parastam mirstīgam nu nekādi nav saprotams, kāpēc, likvidējot uzņēmumu, pēdējā darbība ir reģistrācijas ieraksta dzēšana, laulības likvidācijas procesā tā ir pirmā. Ej nu pēc laulības izšķiršanas atsevišķi tiesājies par bērniem un mantu! Augstākās tiesas priekšsēdētāja vietnieks M.Dudelis man skaidroja, ka tas esot tāpēc, ka citādi nevienu laulību izšķirt nevarēšot un procesi ieilgšot. Jautājums tikai: cik valstij papildus izmaksā aysevišķo lietvedību, tiesas sēžu un dalībnieku neierašanās skaita palielināšanās? Un tas pie jau tā pārslogotām tiesām! Mīlestība uz tiesu procesiem mums ieaudzināta jau tiktāl, ka divi valsts uzņēmumi /viena īpašnieka divas kabatas/ savas attiecības noskaidro caur tiesu.

Tiesu sistēmas galvenais konstruktors man tiesu sistēmas projekta vietā piedāvāja iepazīties ar Kriminālprocesa kodeksa projektu. Tas ir apmēram tas pats, ja kāds man piedāvātu dzelzsbetona sijas darba rasējumu, lai es no tā izlobītu viņa villas izskatu.

Iepriekš teiktais, kā arī presē izskanējušie jaunveidojamās tiesu sistēmas kuriozi manuprāt liecina: tiesu sistēmas reforma notiek bez jebkāda projekta un plāna, tikai ar šauru mērķi — ieviest trīslīmeņu tiesas.

Normatīvo aktu sistēma

Pašreizējā LR normatīvo aktu kopa netiek veidota sistēmiski — pēc kopējiem moderniem fundamentāliem principiem un vienota laikmetīga tiesību normu un atbilstoši to normatīvo aktu telpas uzbūves un tās aizpildīšanas darba organizācijas projekta. Pagaidām tā ir arhaiska pēc sava sagramstītā no vecā satura un sastāva un anarhiska pēc izstrādes un aizpildīšanas, jo:

1) nav teorētiskā centra, kas izstrādā tiesiskās regulēšanas vispārīgos principus vienlaikus ar sistēmas struktūru kopumā un operatīvi precizē neskaidrās un neizstrādātās tiesību normas, lai tās veidotu vienotu sistēmu;

2) nav vienota metodoloģiskā centra normatīvo aktu izstrādei. Rezultātā normatīvo aktu telpa veidojas “caura” un “robaina”. Labāka nav arī likumu kvalitāte, jo savu slinkumu un/vai nekompetenci likuma izstrādātājam nav aizliegts savā likumā aizlāpīt ar nekonkrētām norādēm uz “citiem” likumiem /ej nu atrodi tos “citus”!/.

Pilnīgi izpaliek likumu formalizācija, kas liedz tos efektīvi kompjūterizēt.