Ringolds Balodis, TM Sabiedrisko un reliģisko lietu departamenta direktors, — "Latvijas Vēstnesim"

Problēma

Nekustamais īpašums saskaņā ar 1997.gada 4. jūnija likuma "Par nekustamā īpašuma nodokli" 1. panta pirmo daļu ir ‘’ķermeniskas lietas, kas atrodas Latvijas Republikas teritorijā un kuras nevar pārvietot no vienas vietas uz otru, tās ārēji nebojājot, — zeme, ēkas un būves". Saeima 1999.gada 25.novembrī minētajā likumā pieņēma grozījumus, kas radikāli mainīja līdz šim pastāvošo nodokļu politiku attiecībā uz reliģiskajām organizācijām. Tika grozīta likuma ‘’Par nekustamā īpašuma nodokli’’ 1.panta 2.daļa, kas līdz šim noteica, ka reliģiskās organizācijas vispār nemaksā nekustamā īpašuma nodokli par tām piederošo nekustamo īpašumu. Likums, kas stāsies spēkā 2001.gadā, nosaka, ka reliģiskajām organizācijām ir jāmaksā nodoklis par tiem īpašumiem, kas netiek izmantoti reliģiskajai darbībai. Ar nodokļiem neapliek tikai to īpašumu daļu, ko reliģiskās organizācijas izmanto reliģiskās darbības veikšanai. Šāda veida formulējums ir visai stingrs, jo, piemēram, vecticībnieki, kuru konfesijai Rīgā, Purvciemā, pieder aptuveni 100 ha zemes, nevar, pat ja vēlētos, izmantot šo zemi reliģiskajām vajadzībām, tāpēc ka bij. PSRS laikā uz šīs zemes ir saceltas dzīvojamās daudzstāvu mājas. Izlikt īrniekus bez dzīvojamo telpu ierādīšanas tie nevar, un telpas sagādāt īrniekiem, kuri dzīvo daudzajās deviņstāvu mājās, izmaksātu ļoti dārgi, ko konfesija pašreiz nevar atļauties. Tas ir tikai viens no daudziem piemēriem, tāpēc mēģināšu šai rakstā izanalizēt grozījumus likumā "Par nekustamā īpašuma nodokli" tai aspektā, cik lielā mērā tie attiecas uz reliģiskajām organizācijām.