Foto: no personīgā arhīva

Šā gada augustā un septembra sākumā tieslietu ministre iesniedza Saeimas Aizsardzības un iekšlietu komisijai Kriminālprocesa likuma projekta darba grupas izstrādātos grozījumus Latvijas Kriminālprocesa kodeksā un Krimināllikumā. Domas par šiem ieteiktajiem grozījumiem Latvijas Kriminālprocesa kodeksā “Latvijas Vēstnesis” publicējis jau iepriekš, taču uzskatu par nepieciešamu vēlreiz pievērsties šim tik nozīmīgajam jautājumam kriminālprocesuālo tiesību attīstībā.

Sākumā vēlētos atzīmēt, ka ir apsveicama grozījumu autoru vēlme vienkāršot procesu, kā arī izveidot visaptverošu reglamentāciju līdz šim tiesību normās sīki nereglamentētam jautājumam par starptautisko sadarbību krimināllietās. Šī iniciatīva tiešām ir atbalstāma, taču tās izpildījums diemžēl šajā gadījumā vērtējams kritiski. Izstrādātajā likumprojektā par grozījumiem, manuprāt, ir vairākas nepilnības, kas liedz iespēju to pieņemt.

Likumprojekta sākumā ieteikts grozīt ievērojamu skaitu pašreiz spēkā esošo Latvijas Kriminālprocesa kodeksa normu. Daļa no šiem ierosinājumiem, kā, piemēram, atteikšanās no nepārtrauktības principa tiesvedībā, daļēja atteikšanās no tiesas piesēdētāju piedalīšanās, pierādījumu analīzes aizstāšana ar pierādījumu avotu uzskaitījumu apsūdzības rakstā u.c., ir atbalstāmi un tiešām spētu vienkāršot procesu, taču lielākā daļa vērtējama kritiski.

Tā, piemēram, likumprojekta autori iesaka papildināt Latvijas Kriminālprocesa kodeksu, paredzot krimināllietas izbeigšanu ar nosacījumiem. Iepazīstoties ar šo priekšlikumu detalizētāk, nākas secināt, ka tajā ir vairāki būtiski trūkumi. Jāpiekrīt jau iepriekš “Latvijas Vēstnesī” izteiktajam viedoklim (skat. R.Aksenoka, V.Jākobsone — “Kur slēpjas Kriminālprocesa likuma projekts”, publicēts “Jurista vārdā” 18.09./25.09.2001.), ka pirmām kārtām līdz ar šādas procesuālas darbības — krimināllietas izbeigšanas ar nosacījumiem — ieviešanu kriminālprocesā veidotos jauns procesa dalībnieks — persona, pret kuru lieta nosacīti izbeigta. Šādai personai kā jebkuram procesa dalībniekam būtu jābūt apveltītam ar noteiktu statusu, taču šis jautājums likumprojektā tā arī nav atrisināts. Tādējādi tiek radīts procesa dalībnieks, kurš apveltīts tikai ar pienākumiem (kuri arī nav izklāstīti pietiekami skaidri un nepārprotami), bet kuram nav piešķirtas nekādas tiesības. Šāda situācija praksē var radīt virkni neskaidrību un pārpratumu. Piemēram, personai ir uzlikts pienākums trīs dienas nedēļā atzīmēties noteiktā iestādē. Pēc kāda laika šī persona vēlas uz neilgu laiku, teiksim, 10 dienām, doties ceļojumā. Ko darīt šai personai? Vai tai ir tiesības izbraukt, un vai pirms tam par izbraukšanu, kas neapšaubāmi radīs atzīmēšanās neiespējamību, jālūdz prokuroram? Šie jautājumi paliek neatbildēti, un tādus var konstatēt daudzus.